Labvakar dāmas!
Rakstu jums, jo gribas kādu padomu, vai varbūt lai kāds mani uzmundrina jo man tas ļoti trūkst :(
Pirms kāda laika(4 mēnešiem) iepazinos ar lielisku vīrieti, līdz šim manā dzīvē man nav bijis tāds cilvēks, kas pret mani attiecās kā pret dārgu porcelānu, kā pret dāvanu, mēs daudz laika pavadām kopā, nedēļā tiekamies 4-5 dienas, sazvanāmies, sarakstāmies, viņš ir tāds vīrietis, kas zin ko es vēlos nejautājot, ziniet tas ir tik brīnišķīgi, to nevar tā aprakstīt, taču es neuzticos. Un neuzticība nokauj mīlestību.
Es pamostos no murga kad redzu viņu kopā ar kādu citu, man šķiet ka viņš laiž pa kreisi, man reizēm gribas sevi pašu iepļaukāt, jo pat tad ja padomā loģiski, viņam būtu jābūt pārdabiskai būtnei lai vēl kādai veltītu laiku, turklāt tā kā viņš attiecas pret mani, tik uzmanīgi, es vienkārši gribu tikt ar sevi galā, jo es nespēju vairs izturēt savas aizdomas. Galu galā vīrietis kas uzturētu paralēlas attiecības neiepazīstinātu ar savu labāko draugu un citiem draugiem, un citreiz smejos, ka viņš aizbrauc mājās bet pēc skūpstīšanās viņam lūpas, vaigi spīd no lūpu krāsas spīdumiņiem, nu pat ja viņš satiktos ar vēl kādu tā meitene taču redzētu ka tāds spīdīgs atnācis, jo viņš to spīdumu līdz šim nebija pamanījis.
Es sev pati saku, ka esmu muļķe, ka tā viņu pazaudēšu ja neiemācīšos uzticēties.
Bet vai jums nav tā, kā tiekat galā?
Viss ir lieliski, tikai reizēm tās domas, aizdomas nepamatotas, pilnīgi nepamatotas...
9561
