Sveikas meitenes saulainajā rītā (l)
Es pilnīgi nezinu, kur lai tgd liekos... Tā sāp sirds... :-/ Jau diezgan ilgu laiku ir kāds džeks, kurš man nenormāli patik. Iepazināmies, bijām vnk parasti draugi, bet man jau tad Viņš sāka iepatikties. Viņš to nezināja, īstenībā neviens to nezināja. Bet tas tā. Nekāds skaistulis nav, bet viņā ir kkas tāds, kas man Viņā pievelk. Tad vienu vakaru Viņš zvana un saka, ka es Viņam patīkot, gribot būt kopā utt... Bet tajā laikā biju kopā ar citu, tā kā nekas nenotika. Lai gan tas bija vnk mans sapnis, kad Viņš kko tādu varētu izdarīt. Bet nekā. Pagāja laiks, izšķīros ar draugu. Sākās vasara ballītes, jaunas iepazīšanās. Vienā brīdī Viņš atkal sāka to pašu, ka gribot kopā un tā. Pat atšuvu vienu džeku, kurš tiešām bija foršs. It kā kkas lēnām sāka veidoties. Tad vienu vakaru Viņš man saka, ka zinot par visiem maniem bijušajiem "draudziņiem". Nu sanāca man agrāk, tgd jau retāk, ka ballītēs dzērumā sanāk pabučoties. Un ir sanācis ar vairākiem vnk draugiem. Un vairāki tādi ir arī Viņa draugi, nu mūsu kopīgie draugi. Un viņam esot grūti man to piedot, ka esmu tā rīkojusies. Un tā viss beidzās it kā. No sākuma vēl centos kko rakstīt, bet sapratu, ka nav jēga no tā, jo viņš nepacenšas panāk pretī. Turējos, bet nu šad tad šmigā jau sanāca aizrakstīt, pazvanīt. Viņš arī šad tad pazvanīja un runāja tā, it kā vēl kko gribētu. Tad rudenī vēl nedaudz papērāmies, bet tad sanāca, ka kāds bija palaidis par mani un vienu džeku baumas. Un Viņš, protams, to bija dzirdējis. Pēc tā vispār klusums. Man arī draugi kopīgie teica, lai liekos mierā, jo es sāpināšu sevi vēl vairāk. Tā arī darīju. Kādus 3 mēnešus klusums bija. Biju jau sākusi aizmirst Viņu, lai gan sirdī bija vēl joprojām Viņš man bija. Bet nu neko, dzīvoju tālāk. Un vakar tusējot es Viņu atkal satiku. Vnk sirds sāka kūleņot, sajutos tiiiiik labi. Redzēju, ka Viņam tā pat. Aizgājām padejot, parunājāmies, pabučojāmies, likās, ka varbūt beidzot kkas būs. Jo man Viņš arī teica, ka nevarot aizmirst mani utt. Aizgājām uzpīpēt, Viņš satika kkādu draugu un aizgāja pie tā runāties, mani atstājot vienu. Biju iedzērusi diezgan, un tad kļūstu ļoti emocionāla. Sadusmojos, apvainojos, pateicu, ka iešu mājās, Viņš - jā, labi, ej. Aizgāju, pa ceļam raudāju, mājās mamma mani mierināja, man tāds neesot vajadzīgs utt. Tgd arī nāk raudiens... Es nezinu, ko lai daru... Aizmirst nevaru Viņu. Ja Viņš vnk skaidrā valodā man pateiktu, ka negrib neko no manis, tad liktos mierā un viss. Bet tas, ka vienā brīdī Viņš grib kko, nākamajā atkal vairs nē, vnk tā besī. Ciest nevaru, ka man šādi čakarē prātu... :%27-(
Tā, savu sāpi izstāstīju... Pat nezinu, ko gribu, lai tgd man iesakat kko vai kā, bet vnk vieglāk nedaudz palika man izkratot sirdi...
443
