Labi, padalīšos ar savu pieredzi šajā jautājumā. Man ir identiska situācija. Augustā iepazinos ar kādu vīrieti, kuru pameta draudzene pēc 8 gadu nopietnām attiecībām. Bija pagājuši, šķiet, 5 mēneši. Nedēļas divas viņš man izrādīja nemitīgu uzmanību, tikāmies, līdz viss aprāvās un viņš godīgi atzinās, ka netiek pāri, jo to meiteni dievināja, turklāt saprata, ka grib atpūsties, pabaudīt brīva vīrieša statusu. Bet. Tajā pat laikā viņš man regulāri zvana, liek par sevi manīt, esam pat novembrī gājuši uz tikšanos, bet nekas nesanāk. Apsveica Ziemassvētkos, Jaunajā gadā, tikko dzimšanas dienā, pirms dažām dienām zvanīja un teica, ka grib satikt, bet es atteicu. Izrunājāmies pa telefonu, viņš tiešām netiek ar sevi galā. Viņam velk pie manis, bet tajā pat laikā viņš nespēj tikt galā ar savu pagātni.
Citreiz jau es neticu, ka esmu viņam tik svarīga, gribētu, sen jau būtu mēs kopā. Bet no otras puses- vaļā arī nelaiž. Es vairāk par to nedomāju, esmu pieradusi, ka viņš tāds jocīgs.
Bet nu ceru, ka mūsu pēdējā saruna tam ir pielikusi punktu. Mani sāpina šāda attieksme, bet vīrietis ir lielisks un, lai kā arī man patiktu, es saprotu, ka kopā mēs nebūsim.
Tā lūk :-)