šovakar pēc ilgiem laikiem gribas atkal jau panīdēt par to, ka esmu viena, bez vīrieša blakus. uznāk brīži, kad pēc garas dienas vnk gribas apskaut otru, sajust to, ka esmu kādam vajadzīga, mīļa. tā visu laiku kkā ar visu ko apkrāvusies, cenšos uz to neiespringt, taču nu uznāca skumjais brīdis. vēl jo vairāk visām draudzenēm ir draugi, es tā kā melnā aita. turklāt, neesmu ne nesmuka, ne garlaicīga, ne vēl kāda. daudzi man to saka, ka ar mani ir jautri, interesanti, ir pielūdzēji, taču nav tas īstais. :-/ vēl vairāk- es vienmēr visiem esmu trakā padomdevēja attiecībās, bet pašai ne vella neiet. kā jau vienmēr šādos gadījumos. :-D
vienreiz man trolejbusā pēc ilgas sasmaidīšanās un saskatīšanās, čalis man, kāpjot ārā iespieda lapiņu ar tel.nr rokā. man viņš ļoti iepatikās, tādēļ, protams, zvanīju, taču pacēla meitene, kura apgalvoja, ka nr nepiederot nekādam džekam. (t) tātad viņš vai nu speciāli nesaprotamu iemeslu dēļ man iedeva to nr vai vnk sajauca, jo simpātijas bija nepārprotamas. :-|
par visu vairāk negribu iespringt uz šo, taču ik pa laikam domas aizklīst tur, kur nevajag...
esmu panīdējusi. :D atļauju arī jums par kko panīdēt. :D
Jauku vakariņu! :)