Man vislaik gribās kaut kur izlikt savas emocijas,kad izlieku paliek mazliet vieglāk,līdz brīdim..
īsumā ir tā,ka ar puisi viss velk uz šķiršanos,bet trakākais ir tas,ka es viņu traki mīlu. viņš priekš manis ir ideāls ar visiem saviem niķiem.
Kāpēc šķiramies? Jau iepriekš rakstīju,ka attiecību sākumā neuzticējos un nenovērtēju,tagad viņš ir tas,kas ir noslēdzies. Pirms mēneša jau bija runa par šķiršanos,bet es ļoti saņēmu sevi rokās un mēģināju viņu iekarot. Jā kaut kas uzlabojās,bet ne līdz galam.. Un te nu atkal mēs esam pie tās sarunas.
Man ir traki bail. Bail no visa. Sākot jau no nākotnes bez viņa,un beidzot ar to,ka nespētu pārdzīvot redzot viņu ar citu.
es dievinu viņa dzīvi,mērķus un ambīcijas. ja gribētu būtu grūti atrast vēl kādu tādu.. bet es pat negribu.
Mani nevilina iemīlēšanās sajūta,negribu trauksmi un neziņu,kas parasti ir uzsākot citas attiecības.
Es vienkārši gribu,lai šajās viss nokārtojas,bet nezinu kā.Viena netieku galā.
Draugam pateicu,lai padomā,cik viņam esmu svarīga un vai tāpēc spēs pārkāpt sev pāri. Atverties man. un tagad viņš to domā..
Un man ir šausmīgi bail no atbildes.
Cik stulbi ir sacūkot cilvēka attieksmi un beigās netikt pašai galā ar sekām.
Ehh,esmu drusku sirdi izkratījusi,bet manī ir tada emociju gamma.. :'-(
Neko jau no jums nevar prasīt,tikai pateikt paldies,ka uzklausījāt un palūgt padomāt kādu labu domu.
Veiksmīgu jums vakaru.