ģimene

Apprecējāmies, laikam būtu precīzāk teikt, salaulājāmies, tad, kad bijām 1,5 gadu kopā. Taču pazīstam viens otru jau gadus 4-5 :-)
Es nevarētu teikt, ka mūsu tuvāko draugu attieksme būtu mainījusies pret mani vai pret vīru pēc kāzām, taču sveši cilvēki, kad vīrs vai es viņu iepazīstinu, uzreiz uzlūko, nu tā, nopietnāk. Kā jau te minēja, ja draudzene- tad ne pirmā, ne pēdējā, taču sieva vai vīrs... Tas ir pavisam savādāk. Un arī mēs paši esam kļuvuši, kā lai pasaka, tuvāki, nopietnāki. Viss ir tā nostabilizējies. Arī nebūs jāsatraucas par kaut kādām ātrām precībām, ja bērniņš pieteiksies. (l)

deizī,
tātad neesi atradusi īsto!
Lai gan uz pasaules ir dažādi cilvēki un ir jāpieņem, ka vieni apprecās, citi savukārt laimīgi dzīvo neprecējušies.
Bet sabiedrībā lielākoties nopietnāks un prātīgāks iespaids rodās par precētu pāri!

Es arī esmu par to, ka vispirms laulības un tad tikai tad bērniņš!
:)

Es uzkatu, ka aprecēšanās ir tāda zināma cieņas izrādīšana vienam pret otru. Nedomāju, ka tas kaut kā savišķi mainītu attiecības, bet principā tā manā uztverē tiešām ir tāda kā cieņas izrādīšana - kaut vai pret sievietes tēvu, ģimeni - pierādījums, ka cilvēki ne tikai dzīvo kopā, bet arī skatās uz savu kopdzīvi ar nākotnes redzējumu. Un, kā reiz runāju ar vienu vīrieti - viņš ar savu draudzeni bija nodzīvojuši kopā 9 gadus, viņiem jau pirms kāzām bija divas meitiņas, tikai pēc kāzām viņš tā līdz galam esot sapratis, ko viņam nozīmē viņa sieva (iepriekš viņš šo pašu sievieti bija krāpis, mēdza aizrauties ar ballēšanos utt). Un, lai cik pārsteidzoši tas būtu - viņu atiecības patiesi manījās pēc kāzām, viņš sāka savu sievu ņemt līdzi uz kopīgiem tusiņiem, arī pati sieva kļuva aktīvāka un pašpārliecinātāka. Viņš teica, ka tikai pēc kāzām esot sapratis, ka viņam patiešām ir ģimene. Bet katram jau protams ir savadāk. Mans ex arī mani ļoti gribēja aprecēt, bet pieļauju, ka viņam šķita, ka, tad, ja būšu apgredzenota, tad nekur nevarēšu pamukt...

Pašlaik man nav nopietnu attiecību, tas gan. Ar savu iepriekšējo vīrieti biju gatava precēties, tā bija tiešām liela mīlestība. Bet tagad nesaprotu, kā gan tādas muļķības varēja ienākt prātā. Un šeit atbildēs atkal atklājas, cik ļoti mūs satrauc sabiedrības viedoklis. Un bieži vien laulātie, kuri viens otru izsmēluši, dzīvo kopā un nešķiras, lai savu nevainojamās laulības reputāciju nesabojātu sabiedrības acīs. Nebūtu tā "sabiedrība"- sen jau katrs uz savu pusi būtu un dzīvotu laimīgi :-)

1. ''pārim - jauns posms dzīvē '' - jauns ir tikai sievas un vīra statuss, pārējais palieks viss pa vecam, it īpaši tad, kad 10 gadus jau kopā nodzīvots, tad jau ir kopīgi ienākumi un sadzīve, pat bērni!
2. ''sabiedrībā - precēti cilvēki rada nopietnāku iespaidu'' - nopietnu iespaidu rada cilvēks pats, nevis tas, ka viņš ir precēts. Tad sanāk, ka neprecētie ir norakstīti. Muļķības. Cilvēks pats visu sasniedz saviem spēkiem, un tas, ka apprecas neko nemaina.
3. ''juridiskās pārmaiņas '' - tam piekrītu.

Deizi-man kaut kas loti patik tava domu gajiena-varbut tiesi tas,ka tas ko domas citi, tevi kaut ka neuztrauc!!! (l) (l)
Es esmu par to ,ka noteikti vienreiz muza vajag to sajutu :-) -sieva...!Tacu garantija ,ka nekad ,nekas nemainisies- nav!!! |-)

man vairāk gribētos mazo nekā kāzas, tā kā neesmu no tiem, kas uzskata, ka, ja ir stāvoklī, uzreiz jāskrien precēties...vai arī obligāti tas jādara un tad tikai jādomā par bērniem.

Iespējams, tas manu vecāku dēļ, jo viņi bija kopā kādus gadus 16 varētu būt, iespējams pat vairāk, bet tā arī neapprecējās...viens ar otru :-D Un viņiem nebūt nebija slikti kopā, tāpēc nejūtu nepieciešamību obligāti precēties.

ņam nam, tik mīļi skan "mazo".
Tev tā piestāvētu būt mammai..

Jā, un manās acīs nav pilnīgi nekāda nozīme tam ir vai nav precējušies, nedomāju, ka neprecējušies būtu kaut kādā veidā sliktāki.

Un tikpat muļķīgi ir domāt kaut kādus iemeslus, kādēļ it kā baidās precēties. Es nebaidos, vienkārši negribu..pagaidām! Un tāpat arī "kāja man nav slīdējusi" un neslīdēs ne vienkārši, esot kopā, ne arī tad, kad būšu kādreiz precēta.

Un ja jau ar piemēriem - es zinu neprecējušos pārus, kas izskatās pat mīļāk (teiksim tā) par dažiem labiem precētajiem, kuri izskatās tā, it kā drīz viss pajuks un ir bijuši spiesti precēties. :-P

Gemin, paldies! (l)

nam ,nam-es atcerejos tavu ieprieksejo bildi-ar to smaidu!!!Es pilnigi tevi iedomajos, ka mamminu!!! (l) (l)

es nealkstu appreceeties, taapat ir labi un esam 6 gadus kopaa. kaut arii maneejais par to itin biezi runaa, jo kaadreiz es buushu vinja sieva, gribot, lai piederu tikai vinjam un lai vinsh ir drosh, ka esmu vinja sieviete :)

Nu es šogad jūlijā kļūšu sieva :)
No vienas puses tas ir nopietnāk, ja saka - mana sieva, nevis draudzene. Bet ir kkādas situācijas, kad labāk izklausās "draudzene" :-D
Man arī pareizākas šķiet vispirms apprecēties un tad bērnus, nevis kā jau te minēja - dabū bērnu un tad fiksi precas.
Un jā - pierītu domai, ka vīrs un sieva ir kaut kā tā "līdz galam" ģimene. Kaut bez bērniem, bet tā jau ir ģimene.

Šī tēma man uzdzen dusmas! Nesen jau līdzīga diskusija bija, bet nu atkārtošos. Cilvēks, kuru mīlu, ar kuru dzīvoju kopā, ar kuru plānoju nodzīvot kopā vēl ilgus gadus, kādu dienu arī kopīgus bērnus IR MANA ĢIMENE! Vienalga, ir gredzens pirkstā vai nav! Jā, es gribētu vispirms apprecēties, tad tikai bērnus, bet ja arī gadītos tagad palikt stāvoklī, nekādā gadījumā neskrietu uzreiz laulāties!
Mēs esam ģimene un neviens man neieskaidros pretējo!

Manuprāt, ģimenes galvenā pazīme ir nevis juridisks statuss, bet attieksme un sajūtas. Nav noslēpums, ka pilna pasaule ar cilvēku kopām ( atļaušos to nosaukt tā ), kas jurisiki skaitās ģimene, bet reāli viens otru neieredz, nemīl, neciena un dzīvo kā ellē. Un tāpat nevar noliegt, ka ir pilna pasaule ar cilvēkiem, kas juridiski ģimene neskaitās, bet dzīvo saticīgi, mīloši, ciena viens otru jūtas kā ģimene. Turklāt, laulība nav nekāds drošības garants vai stabilitāte. Pilns ar laulātiem pāriem, kuros viens vai abi šļūkā pa kreisi, viens vai abi ir nelaimīgi, kuros ir emocionālā un fiziskā vardarbība. Mūsdienās laulības apliecība nevienu vairs ne no kā neattur. Tāpēc tā it kā stabilitāte varētu būt tikai saistībā ar mantiskajām lietām.
Mans vīrietis ir teicis, ka esmu viņa ģimene un viņš nenoliedzami ir mana ģimene. Man nav nepieciešams valsts izsniegts papīrīts, lai es tā justos. Jā, kāzas tas ir skaisti un es to noteikti vēlos. Bet to es vairāk uztveru kā loģisku attiecību turpinājumu un veidu, ka viens otram parāda, ka nevienu citu vairs nevēlas. Vismaz uz to brīdi.

Magdalēna visu tā smuki salika pa plauktiņiem, pilnīgi piekrītu!

Man nav attiecību, bet ģimeni vēlos un noteikti zinu, ka, kad satikšo savas dzīves vīrieti, es vēlēšos gan kāzas, gan bērnus.

Pēc pēdējiem komentāriem iznāk, ka ja puisis mani bildināja, man vajadzēja teikt NĒ, jo mūsdienās neviens vairs neprecas?

man laulības institūcijas ir svarīga,nekā prosta kopā dzīvošana! :-D

Protams, ka ir jāsakā "jā".
Tici man, dažas te pat netiks līdz kāzām (sevi ieskaitu :-D), jo veči tā arī neapprecēs. Vai arī tas notiks tad,kad pieteiksies bērns.
Atbildīgs vīrietis sper soli negaidot tos entos gadus, nu mums tādu jau ir maz.

Santa- man liekas, tu neizlasīji kārtīgi! Visu pēdējo komentāru rakstītājas minēja, ka gribēs apprecēties! Un vispār, vai nav vienalga, ko domā citi?!