par dusmām

up

Pat nezinu ko ieteikt, jo man ir tāpat, esmu "kāvusies" ar tuvākajiem(šausmas), jo dusmās nevaru valdīties, dusmās gandrīz naudas banknotes esmu plēsusi un tā tālāk.

Man nekas nelīdz, jo tas ir manā dabā, vienkārši apkārtējie cenšas būt mierīgi.

Es ar par šito esmu domājusi-nav kādi dusmu valdīšanas kursi, kas atrod visefektīvāko metodi kā konkrētajam cilvēkam neuzsprāgt?

laikam jau vien ir jāmāk ar to kaut kā sadzīvot.
es, piemēram, apbrīnoju dažus ma pazīstamus cilvēkus, kas tik mierīgi var reaģēt uz kādām problēmām.

Labs rīts. :)
Es laikam esmu mierīgā, jo dusmojos ļooti reti! Bieži ir tā, ka, piemēram, kāds izbrīnā man jautā "Bet viņa saplēsa tavu darbu, tu neko nedarīsi?" Tad man rodas iekšējs jautājums - Kas tad, man viņu piekaut iet? Ja esmu dusmīga parasti lamājos kā vecs jūrnieks ;D

Es agrāk baigi skandalējos,bet pēdējos 2 gadus kādus,esmu kļuvusi par meira iemiesojumu:D Visu racionāli izpriežu un sapratu,ka visbiežāk ar vēsu prātu var sasniegt labāku rezultātu un uzvaru strīdā:D

Kopš esmu saprausi,ko man nodara stress,biežāk apdomāju,kad stresot,vai vienkārši otram paskaidrot :-)
Viss jau nenāk uzreiz,pie tā ir daudz jāstrādā un jāpiedomā.
Par cik man nav nauda,lai dotos uz jogu un tādām nodarbībām,tad es savācu nepieciešamo internetā.
+draugam onkulis nodarbojas ar enerģētiku. Pa reizei piestaigāju pie viņa.
Viss notiek:) Ir jāstabilizē sava iekšējā pasaule.

Es arī kādreiz ļoti ārti aizsvilos par visu, kļuvu mežonīga (e) :-D tagad kaut kā esmu kļuvusi mierīgāka, centšos visu tik saasināti neuztvert. |-) Dzīvot vieglāk un ja kas... tad "pofigs" :-D

Ja godīgi, skolā no manis baidījās :-/
Arī es esmu kāvusies, esmu šausmīgi nevaldāma, bet nu jau man ir 20 gadi, būtu tā kā laiks pieaugt!! :-/
Mamma stāstīja, ka tāda esmu jau no pašas dzimšanas, nevaldāma, neklausīga, uz blēņām vienmēr vilka..
Arī šodien bieži dusmojos, bet ne tik ļoti, vienkārši izbļaustos un ieslēdzos istabā, lai neviens mani netraucē, ar laiku jau pāriet, un cīnīties pret to man nav ne ideju, un pat ne iedvesmas. :-D :-/

Mēs vienreiz ar drauga māsu un viņas draugu sākāmn runāt par raksturu(drauga māsai briesmīgs), viņa jau smej, ka nesaprot, kāpēc draugs viņu pacieš, viņš saka, ka neklausoties vienkārši, kad sāk bļaut :-D
Forši-man savukārt pateica, ka es agrāk esmu bijusi kā skabarga pakaļā :-D
Tagad gan man kaut kā viss tā mierīgāks liekas, izrunāju ar draugu un saprotu, ka nav jēgas bļaut :-D

haha, no manis skolā arī bija bail :D nevis, jo es kāvos, bet es ļoti ātri paliku dusmīga. Bet tagad es nezinu kādā veidā, bet esmu iemācījusies savaldīt dusmas. Es pieņemu, ka tas tādēļ, jo es pārvācos mācīties uz citu valsti, un tad jau nevar jauniem draugiem rādīt savu trako temperamentu :D Turklāt es arī vairs nedzīvoju ar mammu, kas arī sapsihojās ļoti ātri, tad mums mājās vienmēr bija tāda stresa sajūta nonstop.