Tātad, manas mīļās un izpalīdzīgās. Ar mani atkal (jau kuro reizi) ir atgadījusies briesmīga nelaime. Šoreiz, teikšu, stāsts ir vēl pikantāks nekā citkārt, turklāt, ne bez savas likteņa ironijas šalts. Mans jaunais kavalieris (gados jauns) pateicībā par manu Jaungada dāvanu (uzdāvināju mums abiem īpašas šūpolītes...) pasūtināja internetā nu jau par leģendu kļuvušo GoldDigger somiņu. Es gan neteiktu, ka tā būtu manā gaumē, es labprātāk ietērpjos plīvojošās skrandās un par aksesuāru izmantoju padomju laika tīkliņu, taču, ja jau puisis tā cenšas, nolēmu viņa pūliņus novērtēt atzinīgi. Diemžēl mūs abus vakar sagaidīja pamatīgs fiasko. Kad čaklais pastnieks bija atnesis sūtījumu, pie gandrīz nobirušās eglītes sapulcinājām arī pārējos mājas iemītniekus (2 kaķus, sunīti un nešpetnu pundurtrusi), lai ar plašu žestu atvērtu tik gaidīto paciņu. Un - tavu nelaimi! Vai tas ir kāds ļauns joks? Logotipā ieviesusies neķītra kļūda! GoldNigger, vaimanuvai. Es šeit saskatu ārvalstu spiegu provokācijas, taču, ne tas šobrīd ir svarīgākais. Mans nabaga mazais puka visu vakaru šņukstēja, nesen ieaijāju viņu saldā (laikam) miedziņā. Kā lai mierina savu līdz sirds dziļumiem satriekto mīļoto? Ko nu?
P.S. Vai somiņai neatrastos kāda gribētāja?
1821
