Šīs attiecības jau no sākta gala bija būvētas uz meliem – no viņa puses, uz audzināšanu – no manējās. Es nezināju, ka attiecības var cilvēku „paņemt” tik ļoti. Sākumā bija iemīlēšanās – nevajadzēja neko citu kā viņu, es neredzēju nevienu citu kā tikai viņu. Bet vienlaikus- es neredzēju neko no viņa – no viņa īstā „es”. Es viņu biju uzbūrusi savos sapņos – kāds viņš varētu būt – džentelmenis, galants un bīstams un es būtu viņa lēdija. Tā nebija – viņš pat restorānā nespēja savaldīt maltīti ceļā no šķīvja līdz savai mutei, viņa tekstos arvien redzamāki un biežāk parādījās lamuvārdi un viņš neticēja tādām manierēm, kā „dāmas klātbūtnē bez rupjiem izteicieniem”. Mēs kļuvām līdzatkarīgi viens no otra, un es sāku justies vainīga par savām domām, ka man jāatstāj šis bezpalīdzīgais viens pats. Es negribu būt nevainīga, es esmu līdzvainīga, es nevējos būt vāja, es tāpat kā viņš varu ko manīt. Un es to gribu, ak Dievs, kā gribu – lai nebūtu sevis nosodīšanas, sirdsapziņas, lai spēju būt nedaudz nežēlīga, bet sasodīti taisnīga...
1002
