šis ir viens no tiem stāstiem, kur man kādreiz patika puis, bet mums nekas nebija, bet nu jau gadi iet, bet es arvien par viņu domāju.
nesen pēc vienas sitācijas sapratu, ja cilvēks mani ignorē vai skaidri paska, ka nekas nebūs, tad to pat tā nepārdzīvoju, pieņemu un eju tālāk, nav ši domāšana- a ja nu?
tad nu tā, ka tagad domāju, cik labi būtu ja arī šis puis par kuru jau trešo gadu domāju, varētu man atvieglot dzīvi un vienkārši pateitk, ak mums nekas nekad nebūs, jo kādā sarunā viņš izteicās, ka ne šobrīd, bet, ka es viānm ļoti patīku un tas mani zemapziņā neliek mieru, jo visu laiku it kā gaidu, kad tad būs tas īstais brīdis.
mēs kontaktējamies tad, kad es pajautāju kaut ko, bet arī ne vienmēr viņš atbild, vienīgi ja zvanu, bet man nav ko viņam jautāt. oficāli, laikam palikām draugu līmenī, bet nekad nekontaktējamies.
domāju vai es varētu viņam vienkārši aizrakstīt vēstuli, un palūgt, lai man pasaka konkrēti, lai sevi domās atbrīvoju. bet vai tas nebūtu pilnīgi stulbi, jo šobrīd esmam draugi un izliekamies, ak tās sarunas nav bijis.
kā jūs domājat, vai viņš man varētu atklāti atbildēt uz manu tādu vēstuli un ja kas pēc tam mums vajadzētu kontaktēties, mēs vēl būtu draugu līmenī?? :)
264
