krikuminsj- re kā es ieķēros Akurāterē :D
Pērkona sakarā ir viens jauks stāsts:
vairākus gadus atpakaļ Līvanos bija pilsētas svētki un kā galvenie mākslinieki bija pietekti Pērkons. Kulakovs esot pabeidzis kaut kādu videni tur un siltu jūtu vadīts atkal uzstāsies savā mīļākajā Latvijas pilsētā viņus dūšigi iesildīja Čīča ar savu menedžeri, desmit minūtes pirms lielās uzstāšanas atbrauc pats Pērkons, izņem gičas un citus štrumus no mašīnām, uzkāpj uz skatuves, biki uzskaņo un dod vaļā...
ņemot vērā ko biju gaidījis- gaidījuši no koncerta, tas ko saņēmām pretī bija vienkārši
starp dziesmās Kulakovs atstāstija dažādus stāstus no skolas gaitām savā psihodēliskajā tonī- ēmmm... ess grribēētu pateikt llielu paldies ssavai mmmatemātikas skolotājai un nnneaizmirssīsim, ka llīdzz grrandiozajai uguņošššanai ir palikuši dažži skaņņudarbi...
pūlis pieprasa slidotavu, Kulakovs stāsta par skolu un uguņošanu, es pats atkārušos žokli vēroju Akurāteri.
pienāk pusnakts, lielā uguņošana, slidotava nenospēlēta, neliels apjukums, jo visi taču tā gribēja dzirdēt to. liekas kulminācija sasniegta, Pērkons savu naudiņu nopelnījis un koncerts beidzies.
Kulakovs atkal ierunājas: unn tagadd lllīdz ssllidotavai pallikušši ddažži sskaņņudarrbi ko mmēs vēllētos nosspēllēt.
pūlis sajusmā eksplodē
spēlēja vēl diezgan ilgi.
ņemot vērā ka tas notika uz nožēlojamas skatuves ar nožēlojamu skaņu aparatūru koncis bija vienkārši mega