Sveikas, meitenes!
Brīdinu, te būs kārtējā attiecību tēma. Tātad- gara un noteikti izpelnīsies nosodījumu, bet es vienkārši esmu apjukusi :-/
Situācija ir tāda, ka man ir draugs aptuveni gadu. Pusgadu dzīvojam kopā. Mums ļoti labi saskan, nekašķējamies, neplēšamies, labi satiekam, viss kārtībā. Bet jau no paša sākumā šķiet, ka man nebija nekādas, tā saucamās, dzirksteles. Satikos ar viņu, jo gribēju labi pavadīt laiku ar lielisku cilvēku, kurš atbilda manam tā brīža ideālam. Tieši tādu draugu es sev vēlējos. Viņš ļoti ātri man pieķērās, un man patika ar viņu tikties, patika katrs randiņš. Man viss patika, pat dzīvošana kopā likās baigi foršā (pirms tam man nebija nekādas attiecību pieredzes, kur nu vēl kopā dzīvošana ar puisi). Tagad sākas problēmas. Joprojām satiekam ļoti labi, bet.. es neesmu pārliecināta par to, ko jūtu pret viņu. Nezinu, vai tā ir mīlestība. Bail, ka tikai pieķeršanās, pieradums. Zinu, ka gribu ar viņu veidot ģimeni, jo viņš ir lielisks cilvēks. Bet ne jau tagad. Man ir 21 gads. Pusaudzes gados neesmu iztrakojusies, neesmu skraidījusi uz randiņiem ar vairākiem pēc kārtas, neesmu izballējusies. Tagad man to gribas.
Protams, kā man parādās draugs, tā parādās vēl citi pielūdzēji. Šobrīd tā konkrēti ir tikai viens. Esmu pa kluso ar viņu tikusies (zinu, tas ir slikti, varat neatgādināt), taču nekas vairāk. Nespēju ļauties nekādiem skūpsties, nemaz nerunājot par pārējo. Bet gribētos. Visu laiku atsaku. Ne jau tāpēc, ka negribu, bet tāpēc, ka ir draugs! Negribu viņu sāpināt un nodarīt pāri. Taču, ja viņš zinātu, ko es daru, tad tas sāpētu viņam ļoti, ļoti. Es to apzinos. Bet tajā pašā laikā nespēju atteikties arī no tā otra, ar kuru nespēju iztēloties savu nākotni, bet, ar kuru gribas iztrakoties.
Nezinu, ko iesākt. Mokos neziņā un pārmetumos sev, ka meloju draugam. Jūtos slikti, kad, esot blakus viņam, domāju par to otru. Taču, esot kopā ar to otru, nespēju aizmirst, ka mājās gaida draugs.. kuru es iespējams nemaz nemīlu, taču no kura nespētu tik viegli atteikties :-(
Situācija ir tik stulba, ka vienkārši esmu apjukusi. Zinu, esmu pelnījusi skarbus vārdus, ka tā izturos. To visu apzinos, bet nezinu, ko darīt... (t)