Dusmīgs jautājums

Laimīgās, kurām atļāva līdz 23, man tas bija kkas nereāls, mājās bija jābūt uz 16, nu ja atnācu uz 17 tad jau sākās, kur es tik ilgi varu vazāties, neatkarīgi ziema vai vasara.Uz skolu man veda līdz 4.klasei bez mašīnas kopā ar tēti vai māti.Ir lietas kuras es viņai laikam nespēšu piedod.Un tā neuzticība...vēl līdz šim mēģinu izprast dēļ kā, jo nav bijusi tāda smaga situācija, kur es būtu nogrēkojusies.

Es nevazājos pa pirtīm un vispār tusēt eju ļoti reti.

man ir vecāka māsa, mums ir 7 gadu starpība.. bet man jau šķiet ka audzinātas esam vienādi, tikai laiks cits!
vienīgais noteikums - vecākiem vienmēr bija jāzin kur esmu, ar ko esmu un cikos būšu mājās! ja bija nepieciešamība, vecāki vienmēr atbrauca pakaļ, jo tā viņiem bija lielāka drošības sajūta!
māsa bija mazliet vieglprātīgāka, bieži vecākiem neteica kur būs un ar ko, vai vnk samelojās.. pati to tagad pēc vairākiem gadiem atzina!

1) Nē.
2) Pret brāļiem ir daaaudz stingrāka. Un es arī brāļus uzmanu.

Es esmu augusi tikai ar tēvu.Un jā mani stingri audzināja līdz apmēram 17 gadiem,man bij komandantstunda.:D ja nokavē kaut minūti čau ir.:D un pār mani vienmēr tika izgāztas visas negācijas,tā notiek joprojām,un jā man ir mazais brālis,bet nu viņu vienkārši visi dievina.:D Bet vispār ir grūti augt ar tik stingru tēvu. :-)

1.Cik atceros, tad man nekad nekas nav bijis aizliegts, un tieši viena iemesla pēc - nekad es neko TĀDU neesmu gribejusi darit, lai būtu jāaizliedz. Biju savam vecumam par saprātīgu, protams, gāzu dažādus podus, bet par tiem mamma tikai pasmaidīja, viņa man tāda saprotoša!

16. gados aizgāju dzīvot atsevišķi, jo bija jāpārceļas, lai mācītos vidusskolā. Tad arī sākās dažādas ballītes, tusiņi, pastaigas utt. Un par visiem šiem pasākumiem viņa vnm bija informēta, īrēju dzīvokli, kas bija ārpus pilsētas un uz to ejot, bija jāšķērso neliels mežs - vienmēr, kad gāju tam cauri vēlu vakaros, zvanīju mammai, lai parunātos, jo pirmkārt drošāka sajūta uzreiz, otrkārt- ceļš pagāja ātrāk.
Tagad padomājot, brīnos, ka viņa tik ļoti man uzticējās, pat 16 gados iedeva dzīvokļa atslēgas, lai ar puisi varētu satikties vakarā :-D kur prāts, es savai meitai čista nedotu :-D laikam zināja, ka neko TĀDU nedarīšu ar viņu :-D

2.Ir vecāks brālis, pret to viņu toč bija stingrāka līdz kādiem 18 gadiem, bet tad jau arī brālis sāka dzīvot atsevišķi un nevarēja viņu izkontrolēt.
Brālim viņa ticēja visādiem brīnumiem, vienreiz šis atbrauc mājās no kojām, mamma prasa, vai tad jāmācās nav. Brālis viņai atbildēja, ka kojām stāvs sabrucis, tāpēc visus palaida mājās, protams, mamma savā naivumā noticēja :-D pēc tam viņai ieskaidroju, ka šis pasakas stāsta :-D

Un runājot par tēvu, viņš mani nav audzinājis pilnīgi nekā! Nezinu, citās ģimenēs dzirdēts, ka tēvi lutina savas meitas un visu pārējo, man tā nav bijis nekad. Protams, ir žēl, ar brāli viņi var apspriest visādas tehniskas lietas utt.ar, man viņš pajautā kā iet augstskolā. Tēvs gada laikā vrb man pazvana divas reizes un arī finansiālo atbalstu neesmu saņēmusi praktiski nekad. Eh, bēdīgi! (t)

1) īsti vairs nezinu stingri vai nē, tas bija ļoti atkarīgs no mammas garastāvokļa. dažreiz ļāva visu nakti tusēt, dažreiz, ja gribēju vienkārši palikt pa nakti pie draudzenes, man mammai bija jādod draudzenes vecāku numurs. ar tēti tāpat. abi baigie garastāvokļa cilvēki. sāka uzticēties pa īstam 17 gadu vecumā, kad aizbraucu apmaiņas programmā uz citu valsti, jo nu tad lai kā gribētu - neiespējami izkontrolēt. Tagad lieliskas attiecības ar abiem, pat dažreiz stāstu trakus sīkumus no tusiņiem, un ballējamies kopā ar vecāku draugiem.

2) oj, man 4 gadus jaunāks brālis, un man vienmēr skauda un riebās, ka viņam viss tiek atļauts vairāk nekā man. kad biju maza tad arī likās, ka mīlēts arī viņš vairāk, lai gan tagad zinu, ka tā tiešām nav taisnība. bet man no bērnības ir saglabājusies pārliecība, ka tad ja man būs 2 vai vairāk bērni, tad es lutināšu otrādāk - vecākie būs izlutināti, bet sīkie stingri audzināti. man tiešām laikam no bērnības trauma, bet man besī jaunākie :D

1) Nē. Audzināja normāli- pagalma bērniem skauda, ka mani nekontrolē uz katru sīkumu. Tika noskaidrotas lietas, ko drīkstu un nedrīkstu- tas viss.

2) Tā kā ģimenē ir daudz bērnu un es esmu jaunākā, tad varu tekt, ka ar katru bērnu tā atļaušana uz kaut ko bija arvien vairāk. Ja māsa kaut ko varēja 16 gados, tad es to varēju jau 13 ar faktu vien, ka māsai taču arī ir ,tad man ar tā vajag un kā tad, tas būs ka vienai ļaus ,bet otrai nē - aizmirsa tik par gadu starpību, man kā jaunākajai tas protams patika.

1) Vecāki man nebija stingri, bet kaut kādā mistiskā veidā viņiem izdevās baigo respektu iedzīt, nevazājos apkārt, nedzerstījos un visas pārējās muļķības nedarīju. :-D
2) esmu vienīgā

1. Mani audzināja ļoti stingi līdz 15gadiem, tad sniedza lielāku brīvību,bet es pati biju pieradusi pie sava režīma. Ļoti daudzi mani sauca par pareizo,tad man tas sāpēja! Es pirmo reizi paraudzīju alkoholu 18 gados! :-D Tētis vienmēr apgalvoja, ka man uzticas, bet neuzticas džekiem, jo pats zina kāds bija :-D :-D :-D + nekad neesmu bijusi klubā, traki liekas, jo jau pietiekami daudz gadu :-D
2. Ir vecākais brālis&viņš vienmēr ir darījis visu, ko gribējis!

man bija pilnīgi autoritatīvs audzināšanas stils no vecākiem - dari, ko gribi, bet domā par sekām. respektīvi, varēju pati izlemt, ko vēlos vai nevēlos darīt, ja kļūdījos - pati vainīga. uz ballītēm ejot, mamma vienmēr tik noteica - nedari blēņas un iedeva buču :D ja kaut kur neplņoti aizkavējos, vai plānoju palikt pa nakti, tad vnk aizsūtīju sms, ka būšu rīt no rīta.
pret brāli ir bik pielaidīgāk, bet tas jau ir tikai saprotams, jo viņš ir jaunāks par 3 gadiem un laiks jau nestāv uz vietas, un domāšana kļūst progresīvāka. un vecāki to saprot. es 15.g.v. tā netusējos un 16g.v. man vēl nebija mašīnas, bet es ar to pilnīgi samierinos :)

1. No vienas puses stingri, bet es pierādīju, ka man var uzticēties. Vienmēr informēju kur būšu, ar ko un cikos būšu mājās. Kad palika 16 gadi ļāva arī pa naktīm tusēties, galvenais noteikums domāt ko daru. Kad palika 18, vispār vairs nekontrolē. Es gan pabrīdinu, ja nebūšu mājās.

2. Es pati savu mazo māšeli esmu izlutinājusi vairāk nekā mamma. Viņai gan labi, kad es sāku tusēties man deva līdz, jo uzticēja.

Tēvs man īsti nekad nav uzticējies, izlikās jau labais un manā priekšā neko neteica. Bet man mamma pēc šķiršanās pastāstīja, ka dienās, kad kaut kur gāja cēla skandālus par to, ka eju izklaidēties.

Es arī esmu jaunākais bērns ģimenē, un man bija daudz vairāk kas atļauts.

Mamma bija jauka un saprotosa, jo pusaudza vecuma biju diezgan pratiga. Problemas bija ar tevu, kura del ari 18 gados savacu mantas un aizgaju no majam, lai dzivotu pie drauga. :-P

Mani teevs audzinaja looti stingri, lidz 18 gadiem nekur nelaida, mammai nebija nekada teiksana, laigan vinja pret mani vienmer bijusi lojaala!

Bet tas, ka mani nelaida, nenozime, ka es nekur negaju, es vnk shmaucu ara no majas un paradijos nakamaja dienaa!
Mammai no manis daaauzd sirmu matu :(