Māņticība?

Es nekad nestāstu par savām iecerēm cilvēkiem,kam neuzticos. :-)

Man visas tās māņticības,ticējumi kaitina :-D

Neesmu māņticīga.
Es mēdzu izstāstīt saviem tuvākajiem: mammai,mīļajam un labākajai draudzenei.
Citiem gan vairs nē.Bet tas saistās ar kkādu stulbu māņticību.Vnk gadījumā,ja tomēr neīstenošu ideju,negribu nonākt situācijā,ka esmu izplātījusies pa pus pagastu un beigās čušš.

Ups,tur bija jābūt NEsaistās ar stulbu māņticību.

Piekrītu Heartkiller.
Arī neticu māņticībai, bet arī neplātos pa visu pasauli ar plāniem, jo negribu, ka cilvēki spiež darīt visu ātrāk un gaida nez ko un nez cik ātri.

Kopumā mani nebiedē citiem izstāstīt plānus, bet ir cilvēki, kuriem patiešām ir t.s. "ļaunā acs" un tiem nekādā gadījumā nevar stāstīt - viņiem sanāk noskaust pat pašiem negribot.

Viena mana paziņa kā aizņemās čemodanu no vienas konkrētas meitenes priekš kāda planota ceļojuma, tā ceļojumā neaizbrauc. :-D

Ar iecerēm parasti nedalos, bet, ja noticis ir kāds patīkams jaunums, parasti padalos ar tiem, kam uzticos :-)

es cenšos plānus citiem stāstīt, jo nekad jau nevar zināt, kurš vaarētu palīdzēt ar padomu vai kā citādi. tai pat laikā biznesa idejas nevajag stāstīt, jo tas otrs var vienkārši pasteigties tavā vietā. tas ir vienīgais, kas var atturēt.
zinu daudzus, kas nestāsta māņticības dēļ, bet ir vēl tādi, kas nestāsta, jo baidās kaunēties, ja nu tomēr nesanāk.

Es paturu labāk pie sevis. Ne gluži māņticība. Bet negribas, lai skatās uz mani un gaida, un domā - "nu kad tad tu to paveiksi? vēl neesi paveikusi? nu nesanāca gluži kā plānoji, ne?" u.tml.
Nospraužu sev mērķi, un ja izdodas paveikt, tad jau citi redz, un tad ir prieks, ka sev pierādīju, ka varu. Nesaku citiem, jo negribu izgāzties un negribu citiem neko pierādīt. ;-)

Bet vispār tikko aizdomājos par šo tēmu un atzīšos, ka mani skumdina, ka ir cilvēki, kas ir manā paziņu lokā, pat tuvi cilvēki, kuriem neesmu izstāstījusi, kādu savu pēdējā laika nozīmīgo jaunumu un tāpēc, ka nereti jūtu,ka tie cilvēki nepriecājas par mani, pat apskauž. Man bail no tādām lietām, tieši no skaudības un sliktām domām, ko kāds man velta. Ticu, ka tas var izjaukt visu.

Neesmu māņticīga, bet par saviem plāniem tiešām stāstu tikai tad, kad tiešām zinu, ka tas notiksies vai tā būs. Man ir tā, ka vienkārši negribu to stulbo, vilšanas sajūtu, un citiem stāstīt, kāpēc mana iecere neidzevās utt. Lai tas viss paliek pie manis. :-P

es bieži tā nodomāju - nuu, šito nestāstīšu...bet es nevaru noturēties :-D :-D visu laiku apņemos un apņemos tā nedarīt, bet man nesanāk. Un nelīdz arī tas, ka jau n-tās reizes esmu "dabūjusi mācību". Nu, es ļoti ceru, ka šogad man tas izdosies beidzot, jo es ticu tam, ka tā ir - ja izstāsta, tad nepiepildās. Varbūt tur atkal tas domu spēks - ja nestāsti nevienam, tad vairāk pats par to domā un tā..bet, ja izstāsti, tad vairs par to tik ļoti nedomā.

es uzskatu ka arī visumam ir savs spēks kas mūs visus koriģē...tākā vari būt vai nebūt māņticīgs, domāju,kas notiek tam tā ir jānotiek
var jau mēģināt jebkurā dzīves situācijā meklēt kādu sasaisti ar māņticību...bet vai tas tevi mierinās..uztver lietas tādas,kādas tās ir...
bet nebeidz uzskatīt ka notiek tas,kam jānotiek,neatkarīgi vai tā ir māņticība vai vnk likumsakarība:)

Ar māņticību esmu labos draugos, tāpēc ar savām iecerēm neplātos. :-)