Arvien vairāk jūtu, ka manas augstās prasības dažubrīd sāk mani nomākt,piemēram, man ļoti patīk, ka visi trauki ir saskaņoti ar dzīvokļa interjeru, patīk, ka viss ir ļoti tīrs un esmu izvēlīga attiecībā uz ēdienu/pati gatavoju, tiesa/ un dzērieniem. Reizēm ir tā, ka aizejam uz bāru vai rest., bet mani tur neapmierina ēdienkarte vai dzērienkarte un vēlos doties prom...
Tāpat arī šobrīd man nepatīk vannas istabā flīzes, vēlos to remontēt/par saviem līdzekļiem, protams/, bet draugs saka, ka viņu apmierina.
Bieži esmu neapmierināta ar savu augumu, īpaši šodien, kad uzkāpu uz svariem un konstatēju, ka 2 dienu laikā +2kg :-O Man gribās, lai man ir lielāki un izteiktāki muskuļi..
Un vienmēr sevi domās kritizēju - gan savu izskatu, gan rīcību, gan darba spējas, vienmēr liekas, ka varu vairāk un labāk..lai arī sanāk labi.
Turklāt šīs prasības manī bijušas jau krietni sen..Draugam gan pret to nav nekādi iebildumi, jo es vienmēr zinu, ko gribu - neesmu raudulīga, nikna un savas vēlmes izsaku īsi, bet kodolīgi.
Kā ir ar Jums?Kā Jūs tiekat galā ar savām kaprīzēm?Vai tās Jums nesagādā problēmas sadzīvē?