Čau! Dzīvē tā iegrozījies,ka nav neviena ar ko no sirds un atklāti parunāties.
Bērnība bija vientuļa,sociāli ļoti izolēta,pat vardarbīga.Jaunība nabadzīga ,pat gadiem reālā pusbadā.Tomēr pabeidzu universitāti,dabūju kaut cik labu darbu un varēju sevi beidzot normāli uzturēt.Bet darbā arī bija grūti,jo mobings,bosings,pat aizgāju pie psihologa,un beigās atradu citu darbu-mazāk atalgotu,tikai uz pusslodzi,bet tādu,kas sagādā vairāk prieka.
Diemžēl man nav bērnu-manas dzīves lielākā sāpe,ko neviens īsti nesaprot.Un jūtos kā otrās šķiras cilvēks.
Drusciņ par laimi man tagad darbs ir ar bērniem,bet nu tas tomēr ir darbs,nevis ģimene pa īstam.
Esmu precējusies,bet brīvo laiku pavadu solo,vīram neinteresē ar mani iziet no mājas.Viņam mājās esot labi.Bet man gribas kaut kur pabraukāt,paceļot,pārsvarā gan pa Latviju.Tā nu es viena klīstu apkārt.Vīrs pat dažreiz ir augstprātīgs pret mani.Ar viņu arī nevaru justies brīvi un atklāti un sirsnīgi.Esmu runājusi pat ar AI,bija nedaudz jocīgi un arī padārgi.Nu meitenes,ar ko pļāpājat,ja ar cilvēkiem,kas itkā tuvi,nevar? Ir tādi psihologi,pie kuriem var iet nevis ta ka ārstēties,bet vienkārši runāties? Vienu reizi tik biju pie psihologa,bet nobijos,jo vēlāk uzzināju,ka man centās kaut kādu diagnozi piešūt,lai vairāk staigāju un var vairāk naudas nokāst.Vai AI čatiņš labāks?
10
