Esmu attiecībās divus gadus un ar katru dienu arvien vairāk saprotu, ka man ir grūti. Kāpēc? Jūtos vientuļi, jūtos neuzklausīta un viena. Jā, man ir vīrietis, kas pelna labi, prot dažādus praktiskus darbus, ir gudrs, bet man pietrūkst emocionālās tuvības. Kad runāju par to, kas viņam nepatīk, šķiet mazsvarīgi, viņš var aiziet uz otru istabu, likt man nerunāt, aiztaisīt durvis un nelaist iekšā.
Tādos brīžos jūtos izmisusi un kliedzu, jo mani apzināti ignorē. Ja strīds ir vakarā, tad mierīgi aiziet gulēt. Nekad nepaliek ar mani aprunāties kaut pāris minūtes. Jūtos tādos brīžos izsmelta. Iekšēji viss vārās un nezinu, kur likties. Es viņam patīkot tad, kad nerunājot muļķības. Tā ir atbilde, kad runāju to, kas viņam nepatīk, nešķiet saistoši. Ja pārāk sadusmoju, tad mēdz pagrūst, saspiest rokas, iesist.
Es nezinu, ko man darīt… Vai tas ir pieradums, vai mīlestība… vai izmisums. Man ir apnicis visu laiku būt ērtai, lai tikai izpatiktu.
Vēlējos gan pačīkstēt, gan lūgt padomu…
14
