Vīra ģimene

Nēreāli gari sanāca, sorī. Gribēju izlikt besi, paldies!

Visiem mīļš nekļūsi un arī nevajag. Ja nav kazai piena, tad nav. Kāpēc tu gribi iekļauties tur, kur tu neesi vēlama?
Man arī ar visiem radiniekiem nav attiecības, ir tādi augstprātīgi radinieki, kurus labāk redzu ejam prom, nekā nākam šurp. Nemaz prātā nenāk ar viņiem uzturēt jebkāda veida attiecības.
Tas, ka esat radinieki, nenozīmē, ka tas ir jūsu pienākums tikties un uzturēt labas attiecības.

Mashka Kakashka @ 04.02.2025 11:07

Visiem mīļš nekļūsi un arī nevajag. Ja nav kazai piena, tad nav. Kāpēc tu gribi iekļauties tur, kur tu neesi vēlama?
Man arī ar visiem radiniekiem nav attiecības, ir tādi augstprātīgi radinieki, kurus labāk redzu ejam prom, nekā nākam šurp. Nemaz prātā nenāk ar viņiem uzturēt jebkāda veida attiecības.
Tas, ka esat radinieki, nenozīmē, ka tas ir jūsu pienākums tikties un uzturēt labas attiecības.

Gribēju iekļauties, man vienmēr likusies forša rā lielās ģimenes būšana, gribētos šad tad satikties, papļāpāt ar viņa māsām, mammu.
Bet tev taisnība, jā, nav visur jāmēģina iekļauties, īpaši ja nēesi vēlams. Lasīju reddit kaut ko par šo tēmu, un tur viens cilvēks teica, ka jāuztver tos kā kolēģus, nevis radiniekus. Jāatmet ekspektācijas un pienākumus. Bēdīgi, bet laikam taisnība.

Ar vīra puses ģimeni nav attiecību. Esam pieklājīgi, lielos svētkos satiekamies, pieklājības frāzes, visi jauki, izpalīdzīgi, pieklājīgi, bet citās situācijās mums nav nekā kopīga un īpašus kontaktus neuzturam. Bet arī pats vīrs ļoti neraujas, ar vecākiem jā, bet pārējiem radiem nē.
Pieņemu to, neraujos un pietiek savu radu, draugu ar ko esam tuvu.
Man šķiet, ka retas ir tās lielās ģimenes, kā filmās rāda vai kā seriālā "Parenthood", kur viss ir pozitīvi no visām pusēm, kurās viens par otru stāv un krīt un attiecības ir sirsnīgas un patiesas. Biežāk ir visāda ecēšanās, konflikti un jo vairāk iesaistīto pušu, jo vairāk visa šī.

Man ir pretēja situācija, tikai tā nesāgādā lielas problēmas, bet šādus novērojumus esmu veikusi. Mana ģimene ir neliela, bet man neprasās ar viņiem bieži tikties. Drauga ģimene ir lielāka un viņi bieži tiekas. Reizēm liekas, ka es drauga ģimeni redzu vairāk kā savējos. Tas vairāk ir piespiedu brīvprātīgā kārtā, jo visu laiku atteikt nevaru, nav tā, ka cilvēki nepatīk, man vienkārši neprasās komunikācija. Esmu pieklājīga, bet atturīga pret viņiem, bet tas nav nekas personisks pret kādu. Tāpēc mans ieteikums ir cienīt katra robežas un neuzspiest čupošanos.

Cik ilgi vispār esi attiecībās ar to cilvēku?
Vispār ir tā, ka man arī tāda savdabīga pieredze. Es kā ienācēja vīra ģimenē esmu pieņemta, gaidīta, aplolota. Brīvi varu runāt ar viņa vecākiem, forši cilveki. Vīram ir brālis. Un tur arī sākas problēma, ja to tā var saukt. Brāļi ir konkrēti pretstati. Ja mans vīrs ir izdarīgs, apķērīgs ar enerģiju apveltīts, tad otrs ir kūtrs, slinks, nevarīgs un neko negribošs. Pārcēlies uz citu pilsētu pie savas sievas, nekādīgi nevar uzdabūt uz kontaktu ne pašu brāli, ne viņa sievu. Tādi kautrīgi, norobežoti. Gribas lai visi tā kā kopā, bet mums ar viņiem kaut kā nesanāk. Paša vīra vecākiem, protams ir komunikācija ar savu dēlu, viņa sievu. Bet arī saprotu, ka nekas tāds. Varbūt tapēc, ka mums vairāk dzīves plānu, ideju, bieži iesaistam arī vīra vecākus. Vīra brālis laikam kaut kad bija pārmetis, ka viņam tik daudz nepalīdzot kā manam vīram, bet vīramāte arī skaidri pateica, ka nezin jau kur palīdzēt jo pats neko negrib. Nesen panesās runas ka viņš varētu sākt likt B kategoriju, vecāki kaut kā noteikti piepalīdzētu, bet viņš tāds bubulis pa dzīvi, viss slikti. No vienas puses žēl, ka daļa no ģimenes tāda noslēgta, no otras puses paši tādu dzīvi izvēlas. Mums pretenziju pret viņiem nekādu nav.
Tas ka aizmirst svētkus nav nekas tāds. Es arī pa dzīvi esmu aizmārša uz šādām dienām, man arī nerūp vai mani kāds apsveic, bet tas individuāli.

Pō @ 04.02.2025 11:22

Ar vīra puses ģimeni nav attiecību. Esam pieklājīgi, lielos svētkos satiekamies, pieklājības frāzes, visi jauki, izpalīdzīgi, pieklājīgi, bet citās situācijās mums nav nekā kopīga un īpašus kontaktus neuzturam. Bet arī pats vīrs ļoti neraujas, ar vecākiem jā, bet pārējiem radiem nē.
Pieņemu to, neraujos un pietiek savu radu, draugu ar ko esam tuvu.
Man šķiet, ka retas ir tās lielās ģimenes, kā filmās rāda vai kā seriālā "Parenthood", kur viss ir pozitīvi no visām pusēm, kurās viens par otru stāv un krīt un attiecības ir sirsnīgas un patiesas. Biežāk ir visāda ecēšanās, konflikti un jo vairāk iesaistīto pušu, jo vairāk visa šī.

Paldies, ka padalījies. Mazliet vieglāk paliek palasot, ka kādam iet līdzīgi un izdodas tik veselīgi ar to dīlot. Man jātiek pāri tam aizvainojumam, kas kaut kā pēkšņi uzplaiksnīja. Nu ne pēkšņi, laikam ap Ziemassvētkiem sākās. Šobrīd negribas vispār apmeklēt viņu dzimpenes vai citus svētkus, liekas, ka nevarēšu uzturēt to pieklājīgo fasādi un vienkārši izskatīšos depresīvi.

Cilvēki ir dažādi, ja es neesmu pieradusi svinēt Ziemassvētkus ar 30 cilvēkiem, tad man jāpierod pie šādiem jauniem apstākļiem. Ja man pašai ar savu brāli nav tik čomiskas attiecības, ka katras otrās brīvdienas pavadam kopā, kāpēc lai man būtu ar sava drauga brāli, māsu? Ja kļūst par draugiem, tad jā, bet ja nekļūst par draugiem, tātad nav connections izveidojies pats no sevis un ir muļķīgi spiest sevi tādu veidot tikai tāpēc, ka otras puses radinieks.

Kanga @ 04.02.2025 11:27

Cik ilgi vispār esi attiecībās ar to cilvēku?
Vispār ir tā, ka man arī tāda savdabīga pieredze. Es kā ienācēja vīra ģimenē esmu pieņemta, gaidīta, aplolota. Brīvi varu runāt ar viņa vecākiem, forši cilveki. Vīram ir brālis. Un tur arī sākas problēma, ja to tā var saukt. Brāļi ir konkrēti pretstati. Ja mans vīrs ir izdarīgs, apķērīgs ar enerģiju apveltīts, tad otrs ir kūtrs, slinks, nevarīgs un neko negribošs. Pārcēlies uz citu pilsētu pie savas sievas, nekādīgi nevar uzdabūt uz kontaktu ne pašu brāli, ne viņa sievu. Tādi kautrīgi, norobežoti. Gribas lai visi tā kā kopā, bet mums ar viņiem kaut kā nesanāk. Paša vīra vecākiem, protams ir komunikācija ar savu dēlu, viņa sievu. Bet arī saprotu, ka nekas tāds. Varbūt tapēc, ka mums vairāk dzīves plānu, ideju, bieži iesaistam arī vīra vecākus. Vīra brālis laikam kaut kad bija pārmetis, ka viņam tik daudz nepalīdzot kā manam vīram, bet vīramāte arī skaidri pateica, ka nezin jau kur palīdzēt jo pats neko negrib. Nesen panesās runas ka viņš varētu sākt likt B kategoriju, vecāki kaut kā noteikti piepalīdzētu, bet viņš tāds bubulis pa dzīvi, viss slikti. No vienas puses žēl, ka daļa no ģimenes tāda noslēgta, no otras puses paši tādu dzīvi izvēlas. Mums pretenziju pret viņiem nekādu nav.
Tas ka aizmirst svētkus nav nekas tāds. Es arī pa dzīvi esmu aizmārša uz šādām dienām, man arī nerūp vai mani kāds apsveic, bet tas individuāli.

Mēs esam diezgan ilgi kopā, vairāk kā 10 gadus. Precējušies īsāku laiku. Es pati nezinu, kas pēkšņi "ieslēdza" tās sajūtas, kas man tagad parādījušās, droši vien tā jūtos jau ilgi, tikai neiedziļinājos.
Tavā gadījumā izkausās, ka viens cilvēks jūtās apbižots un apzināti distancējas, lai varētu justies vēl vairāk apbižots, jo tā ir ērti. Protams, žēl, bet neko jau tur nevar darīt.
Par tām dzimšanās dienām, jā viss jau ok, tikai jocīgi sajutos, kad visi 7 cilvēki aizmirsa. Vienkārši ķirsītis uz kūciņas visā kopumā, bet es zinu, ka tas nav kaut kas, par ko būtu jāapvainoas.

Svētkos drauga radus apsveicu visbiežāk caur draugu, kurš vienmēr atceras apsveikt, vai dzīvajā ejot ciemoties, kas arī tiek norunāts caur draugu, jo ļoti bieži svētkos notiek ciemošanās. Pa tiešo ar radiniekiem nekomunicēju, mums nav kopīgā čatiņa un es neesmu aktīva sociālajos tīklos, liekas, ka viņi arī nē.

Džinga @ 04.02.2025 11:28

Paldies, ka padalījies. Mazliet vieglāk paliek palasot, ka kādam iet līdzīgi un izdodas tik veselīgi ar to dīlot. Man jātiek pāri tam aizvainojumam, kas kaut kā pēkšņi uzplaiksnīja. Nu ne pēkšņi, laikam ap Ziemassvētkiem sākās. Šobrīd negribas vispār apmeklēt viņu dzimpenes vai citus svētkus, liekas, ka nevarēšu uzturēt to pieklājīgo fasādi un vienkārši izskatīšos depresīvi.

Zini, tavs vīrs izvēlējās tevi kā savu sievu un pārējiem tas ir jāpieņem, bet tas nenozīmē, ka visiem tu patiksi personīgi, lai ar tevi čupotos. Tu esi vīra izvēle, nevis viņa ģimenes izvēle. Līdz ar to, ja viņi negrib, tad nevajag.

Pō @ 04.02.2025 11:45

Zini, tavs vīrs izvēlējās tevi kā savu sievu un pārējiem tas ir jāpieņem, bet tas nenozīmē, ka visiem tu patiksi personīgi, lai ar tevi čupotos. Tu esi vīra izvēle, nevis viņa ģimenes izvēle. Līdz ar to, ja viņi negrib, tad nevajag.

Taisnība, paldies!
Šodien forumā kā pie psihologa haha

Cik nu attiecības bijušas, tik visās ģimenēs esmu uzņemta atplestām rokām un mīlošu sirdi, godīgi, man liekas, ka tas ir paša cilvēka attieksmes jautājums, kā tu pret viņiem, tā viņi pret tevi.
Pirmkārt, ir jāsaprot, vai tu izrādi redzamu cieņu un ieinteresētību viņu ģimenes aktivitātēs ( kas bijušas pirms tavas ienākšanas ģimenē), piemēram, hobiji/ tradīcijas, veids kā komunicē viens ar otru ( kā piemērs vai sazvanās - tu, iespējams, nezvanies, un viņiem liekas, ka esi "auksta", vai neraksties watsapos, ja viņiem tas ir galvenais komunikācijas kanāls, vai neesi pirmā, kura izrāda uzmanību utt.), vai kādos pasākumos neizrādi viņu skatījumā iniciatīvu, piemēram ģimenē pieņemts, ka visi atnes kādu desertu, bet tu nenes.utt.
Tikpat, ļoti ir svarīgi saprast, vai esiet līdzīgi pēc komunikācijas spējām - visa ģimene ekstroverti, tu introverts vai vice versa. Protams, šādos gadījumos pārējiem var rasties aizspriedumi un neizpratne, kāpēc viens tāds nerunīgs, vai tieši pretēji, kāpēc lien visu laiku virsū.
Īsumā, ko gribēju teikt, protams, varbūtība pastāv, bet neticu, ka visi cilvēki apkārt ir pie vainas ar vēsu attieksmi pret tevi, bet tu pati balta un pūkaina.
Iesaku primāri izanalizēt "smalko komunikācijas pasauli", izvērtēt savus žestus, savus tekstus, savus "emoji, gifus utt" , jo tie gribot negribot, sastāda daļu no komunikācijas, savus uzaicinājumus uz pasākumiem - vai konkrētais pasākums, konkrēto cilvēku varētu interesēt, vai iekļaujas, viņa pasaules redzējumā utt. vai tomēr, tas ir "pēdējā brīža uzaicinājums" un liek cilvēkam justies atgrūstam.
Un ja, saproti, izmēģinot visu darīt kā vajag, ka vēl aizvien nekas nestrādā, nu tad tu esi mēģinājusi un nāksies vien samierināties ar vēso attieksmi un apziņu, ka ne visiem tu patīc.

mrthkjj @ 04.02.2025 12:00

Cik nu attiecības bijušas, tik visās ģimenēs esmu uzņemta atplestām rokām un mīlošu sirdi, godīgi, man liekas, ka tas ir paša cilvēka attieksmes jautājums, kā tu pret viņiem, tā viņi pret tevi.
Pirmkārt, ir jāsaprot, vai tu izrādi redzamu cieņu un ieinteresētību viņu ģimenes aktivitātēs ( kas bijušas pirms tavas ienākšanas ģimenē), piemēram, hobiji/ tradīcijas, veids kā komunicē viens ar otru ( kā piemērs vai sazvanās - tu, iespējams, nezvanies, un viņiem liekas, ka esi "auksta", vai neraksties watsapos, ja viņiem tas ir galvenais komunikācijas kanāls, vai neesi pirmā, kura izrāda uzmanību utt.), vai kādos pasākumos neizrādi viņu skatījumā iniciatīvu, piemēram ģimenē pieņemts, ka visi atnes kādu desertu, bet tu nenes.utt.
Tikpat, ļoti ir svarīgi saprast, vai esiet līdzīgi pēc komunikācijas spējām - visa ģimene ekstroverti, tu introverts vai vice versa. Protams, šādos gadījumos pārējiem var rasties aizspriedumi un neizpratne, kāpēc viens tāds nerunīgs, vai tieši pretēji, kāpēc lien visu laiku virsū.
Īsumā, ko gribēju teikt, protams, varbūtība pastāv, bet neticu, ka visi cilvēki apkārt ir pie vainas ar vēsu attieksmi pret tevi, bet tu pati balta un pūkaina.
Iesaku primāri izanalizēt "smalko komunikācijas pasauli", izvērtēt savus žestus, savus tekstus, savus "emoji, gifus utt" , jo tie gribot negribot, sastāda daļu no komunikācijas, savus uzaicinājumus uz pasākumiem - vai konkrētais pasākums, konkrēto cilvēku varētu interesēt, vai iekļaujas, viņa pasaules redzējumā utt. vai tomēr, tas ir "pēdējā brīža uzaicinājums" un liek cilvēkam justies atgrūstam.
Un ja, saproti, izmēģinot visu darīt kā vajag, ka vēl aizvien nekas nestrādā, nu tad tu esi mēģinājusi un nāksies vien samierināties ar vēso attieksmi un apziņu, ka ne visiem tu patīc.

Saprotu visu, ko saki un paldies par ietekumiem! Esmu tiešām izmēģinājusi visu no Tevis rakstītā, gan iesaistos svētkos, tradīcijās, gan pati cenšos komunicēt vienlaikus par daudz neuzspiežot. Rakstīju arī, ka apzinos iespējamību, ka kaut ko esmu izdarījusi nepareizi. Ģimenes kopējā čatā iesaistos, ar mani personīgi neviens nav mēģinājis čatoties.
Iespējams, esmu vairāk introverts kā viņi, tas gan. Bet tāpēc man liekas, ka būtu forši, ja kāds man panāktu pretī un palīdzētu iejusties. That said, ir pagājuši kādi 12 gadi un tas nenotiks :D
Es tiešām vienmēr konflikta vai citās neērtās situācijās cenšos saprast, ko es pati esmu pateikusi nevietā un, ko varu darīt citādāk, lai visu labotu. Šajā gadījumā šķiet, ka ir tā kā tu teici - vienkārši jāpieņem, ka nepatīku / neinteresēju un tā arī jādzīvo, jo tas nav nekas slikts, nevar visiem patikt.
Tā virspusēji jau viņi visi mani arī sagaida ar apskāvieniem un viss ir kārtībā, vienkārši dziļāk par to garoziņu es netieku.

Nedomāju, ka tas būtu personīgi jāuztver.
Mana ģimene arī mazāka, visi tuvi esam un vienmer viens otram mīlestību izrādījuši. Drauga ģimenē man bija grūtāk iekļauties, jo viņiem citas vērtības. Ari esam ilgu laiku kopā un tikai pedejos gados sanāca atvērties (pēc dabas esmu diezgan kautrīga)
Varbūt tur arī spēlē tas, ka viņi ir daudzi un grūti visiem vienmēr izdabāt. Atceries, ka cilvēki dažādi. Tu esi audzināta tā, ka rūp apkārtējie. Diemžēl citiem tas nav tik izteikti varbūt tapēc jūties tā. Neakarīgi no tā esat ģimene.
Turpini būt tāda kāda esi.

Manam pirmajam ex abi vecāki bija vienīgie bērni, un arī viņš bija vienīgais, tā ka vispār neviena rada nebija. Perfekti 😀 Mani personīgi galīgi neaizrauj tāda regulārā čupošanās ar cilvēkiem, kas tikai sagadīšanās pēc man pazīstami.

Pārcēlies uz citu pilsētu pie savas sievas, nekādīgi nevar uzdabūt uz kontaktu ne pašu brāli, ne viņa sievu. Tādi kautrīgi, norobežoti. Gribas lai visi tā kā kopā, bet mums ar viņiem kaut kā nesanāk.

Kāda brālim darīšana, ka TEV gribas? Viņam negribas, bet to tu nespēj pieņemt.

Džinga @ 04.02.2025 12:05

Saprotu visu, ko saki un paldies par ietekumiem! Esmu tiešām izmēģinājusi visu no Tevis rakstītā, gan iesaistos svētkos, tradīcijās, gan pati cenšos komunicēt vienlaikus par daudz neuzspiežot. Rakstīju arī, ka apzinos iespējamību, ka kaut ko esmu izdarījusi nepareizi. Ģimenes kopējā čatā iesaistos, ar mani personīgi neviens nav mēģinājis čatoties.
Iespējams, esmu vairāk introverts kā viņi, tas gan. Bet tāpēc man liekas, ka būtu forši, ja kāds man panāktu pretī un palīdzētu iejusties. That said, ir pagājuši kādi 12 gadi un tas nenotiks :D
Es tiešām vienmēr konflikta vai citās neērtās situācijās cenšos saprast, ko es pati esmu pateikusi nevietā un, ko varu darīt citādāk, lai visu labotu. Šajā gadījumā šķiet, ka ir tā kā tu teici - vienkārši jāpieņem, ka nepatīku / neinteresēju un tā arī jādzīvo, jo tas nav nekas slikts, nevar visiem patikt.
Tā virspusēji jau viņi visi mani arī sagaida ar apskāvieniem un viss ir kārtībā, vienkārši dziļāk par to garoziņu es netieku.

Bet tu zini, ka tur ir dziļāk kur tikt? Iespējams, ka ģimene ir virspusēji jauka, atvērta, draudzīga pieņemoša, bet nemaz nav tur dziļākās plātnes, kurā iestarpināties?

IceCream @ 04.02.2025 12:34

Manam pirmajam ex abi vecāki bija vienīgie bērni, un arī viņš bija vienīgais, tā ka vispār neviena rada nebija. Perfekti ? Mani personīgi galīgi neaizrauj tāda regulārā čupošanās ar cilvēkiem, kas tikai sagadīšanās pēc man pazīstami.
Kāda brālim darīšana, ka TEV gribas? Viņam negribas, bet to tu nespēj pieņemt.

Kapēc tik uzbrūkoši? Man jau nekas, dzīve turpinas. Bet kopīgi esot kādos saietos, iestājas dīvaina aura. Negribu lai viņiem šķiet, ka tiek atstumti. Pirms pāris nedēļām sazvanījāmies ar vīramāti, bija atbraukuši ciemos arī otrs dēls un viņa sieva. Nav ar viņiem par ko parunāt, pilnīgs klusums. Un tā ir ne tikai man, bet arī manam vīram. Pat vīramāte izteikusies, ka ar mani var parunāt vairāk kā ar viņiem. Ja viņi šajā pozīcijā jūtas labi, tad tas ir galvenais. Varbūt es meklēju problēmu kur tās nemaz nav. Bet kopsummā mums visiem tā kā šķiet, ka vīra brālis vienkārši jūtas varbūt aizvainots par kaut ko. Ikdienā jau mēs katrs dzīvojam savu dzīvi un par to tā nepiedomājam.

Man līdzīgi ar sievas radiem, tā jau visi draudzīgi, bet savējais neesmu 😁 Kopā nav jādzīvo, tad man arī vienalga. Vienīgi nepatīk, ka visu grib zināt, bet paši neko nestāsta, uzzinu ar sievas starpniecību. 😁