Vai vajag saņemties?

Piedzemdējot otro pēc 30 saprotu, ka ne par ko vairs neparakstītos uz vēl vienu grūtniecību, tikai dēļ vecuma. Ja man būtu zem 30 kaut vai piecus sadzemdētu. Negulētas naktis, nogurums, stress-Nē paldies. Pēc pirmās grūtniecības viss grūtais aizmirstas, liekas, ka atceries cik it kā bija grūti, bet tici man, tas ir 100x grūtāk. Ja man gadījumā pirms 40 sāktu trakot hormoni vai uznāktu prāta aptumsums es labāk paņemtu sunīti vai kaķīti par ko rūpēties.
Tāpēc, ja kāda šo lasīs, kurai ir zem 30 lūdzu negaidi un taisi bērnus ātrāk.
Starp citu bērniem ir 6 gadu starpība, abi superīgi sadzīvo. Vecākais mazo skatās, žēlo un kopā spēlējas.

Iedomājies, Jūs esat sākuši mēģināt, bet nesanāk. (diezgan reāla situācija 35+)
Kā Tu justos?

Es saprastu, ja tāds jautājums būtu 48 gados, bet 38….😀 cmon. Dzīve vēl gara, bišku būs jāpamocās ar zīdaini un negulētajām naktīm un var skriet atpakaļ dzīvē. Man pēc neilga laika būs 38 un mēs domājam par trešo. 😅☺️ manuprāt ja tā doma klejo pa galvu, tad visticamāk tu bērnu vēlies, bet protams tā ērtā dzīve šobrīd dod savu Pret. Un darbu vienmēr var nomainīt.

cyanus @ 14.11.2024 22:01

Iedomājies, Jūs esat sākuši mēģināt, bet nesanāk. (diezgan reāla situācija 35+)
Kā Tu justos?

Domāju, ka gaužas asaras neraudātu, bet būtu tāda iekšēja nožēlas sajūta, ka varbūt ātrāk nemēģinajām.

mangos @ 13.11.2024 23:04

Vai drīzāk nav tā, ka ja par to domā, tad vēlies? Man šķiet, ka ja to nevēlies, tad nemaz par to nedomā. Attiecīgi - tev tomēr ir sajūta, ka gribētos, tikai bail no dažādiem blakus faktoriem, ko minēji. Jo tomēr jau briedums un esi pieslēgusi prātu domājot par visām niansēm.
Bet būsim godīgi, bērniem un ģimenei tomēr ir vislielākā vērtība dzīvē. Var mainīties viss cits, bet bērni vienmēr būs bērni un tā saikne un mīlestība ir citādaka.
Otrs faktors - ko par to visu domā partneris?
Nav saistīti, bet atceros, ka mana mamma ap gadiem 55 teica, ka tad, kad es prasīju brālīti vai māsiņu, tad tomēr vajadzēja mani klausīt. ?

Partneris ar mieru, ja es vēlos. Ja izvēlos tomēr, ka nē, tad ar to arī mierā. Principā nepalīdz izvēlēties 😀

mangos @ 13.11.2024 23:04

Vai drīzāk nav tā, ka ja par to domā, tad vēlies? Man šķiet, ka ja to nevēlies, tad nemaz par to nedomā. Attiecīgi - tev tomēr ir sajūta, ka gribētos, tikai bail no dažādiem blakus faktoriem, ko minēji. Jo tomēr jau briedums un esi pieslēgusi prātu domājot par visām niansēm.
Bet būsim godīgi, bērniem un ģimenei tomēr ir vislielākā vērtība dzīvē. Var mainīties viss cits, bet bērni vienmēr būs bērni un tā saikne un mīlestība ir citādaka.
Otrs faktors - ko par to visu domā partneris?
Nav saistīti, bet atceros, ka mana mamma ap gadiem 55 teica, ka tad, kad es prasīju brālīti vai māsiņu, tad tomēr vajadzēja mani klausīt. ?

Man šķiet, ka dzīve bez kaut viena brāļa vai māsas nav tas labākais variants cilvēkam. Turklāt tā ir lieta, ko cilvēks turpmākajā dzīvē nespēs nopirkt ne par kādu naudu.

law7 @ 15.11.2024 10:02

Man šķiet, ka dzīve bez kaut viena brāļa vai māsas nav tas labākais variants cilvēkam. Turklāt tā ir lieta, ko cilvēks turpmākajā dzīvē nespēs nopirkt ne par kādu naudu.

Ai beidzam šito. Es pati un vel daži cilvēki ko zinu šai dzīvē ar brāliem un māsām veselīgu kontaktu neuztur. Dzīvē nav kā filmā, kur rada gabals ir neatņemama dzīves sastāvdala.

Ja runā par pašu saņemšanos, tad tas ir apmēram kā lekt ar gumiju no augstuma.
Vienkārši pieņem lēmumu ka leksi un lec.
Tur nav nekādu garantiju ka viss būs labi.
Risku papilnam.
Bet ja paskatās kā pārojas dzīvnieki - kā nārsto zivis, kā krabīši iziet krastā kur bariem mirst... Tad salīdzinājumā viss ir ļoti droši un paredzami.
Te ir šādi apsvērumi jāapskata.
1. reprodukcija ir mūsu kā bioloģisku būtņu pamatfunkcija.
2. svarīga ir ne tikai pārošanās, bet arī pēcnācēju uzturēšana un audzināšana.
3. ja ir jau viens bērns, tad jāskatās arī tas vai esošā bērna attīstībai kāds brālītis vai māsiņa būs labumā. Parasti ir labumā.
4. Vajag uzlabot fizisko formu un iegūt ārsta konsultāciju. Ja speciālists novērtēs ka riski mazi, tad vajag vienkārši lekt.
Lielu daļu risku piesedz sabiedrība un valsts. Kaut cik piesedz.

SarmaD @ 15.11.2024 10:12

Ai beidzam šito. Es pati un vel daži cilvēki ko zinu šai dzīvē ar brāliem un māsām veselīgu kontaktu neuztur. Dzīvē nav kā filmā, kur rada gabals ir neatņemama dzīves sastāvdala.

+
Man ir māsa, bet mēs dzīvojam dažādās valstīs un kontakta mums nav praktiski nekāda, jo nav nekā kopīga. Nevajag iedomāties, ka māsas un brāļi automātiski būs BFF līdz mūža galam.

Bebermans @ 15.11.2024 11:07

Ja runā par pašu saņemšanos, tad tas ir apmēram kā lekt ar gumiju no augstuma.
Vienkārši pieņem lēmumu ka leksi un lec.
Tur nav nekādu garantiju ka viss būs labi.
Risku papilnam.
Bet ja paskatās kā pārojas dzīvnieki - kā nārsto zivis, kā krabīši iziet krastā kur bariem mirst... Tad salīdzinājumā viss ir ļoti droši un paredzami.
Te ir šādi apsvērumi jāapskata.
1. reprodukcija ir mūsu kā bioloģisku būtņu pamatfunkcija.
2. svarīga ir ne tikai pārošanās, bet arī pēcnācēju uzturēšana un audzināšana.
3. ja ir jau viens bērns, tad jāskatās arī tas vai esošā bērna attīstībai kāds brālītis vai māsiņa būs labumā. Parasti ir labumā.
4. Vajag uzlabot fizisko formu un iegūt ārsta konsultāciju. Ja speciālists novērtēs ka riski mazi, tad vajag vienkārši lekt.
Lielu daļu risku piesedz sabiedrība un valsts. Kaut cik piesedz.

Paldies, ļoti labi uzrakstīji.
Paldies arī pārējām, kas dalās ar savām pārdomām un viedokļiem. ☺
Māsu un brāļu būšana arī ir viens faktors PAR. Protams, nav garantija, ka būtu super tuvi cilvēki nākotnē, bet ja nav tā brāļa vai māsas, tad jau pat netiek dota iespēja veidot viņiem attiecības.

SarmaD @ 15.11.2024 10:12

Ai beidzam šito. Es pati un vel daži cilvēki ko zinu šai dzīvē ar brāliem un māsām veselīgu kontaktu neuztur. Dzīvē nav kā filmā, kur rada gabals ir neatņemama dzīves sastāvdala.

Toties lielai daļai cilvēku ir ļoti labi, ka ir kāds brālis vai māsa.

law7 @ 15.11.2024 20:06

Toties lielai daļai cilvēku ir ļoti labi, ka ir kāds brālis vai māsa.

Nu jā, bet bērnu taisīt kāda cita cilvēka dēļ, kaut vai pirmā bērna dēļ, ir muļķīgi.

Džinga @ 15.11.2024 20:12

Nu jā, bet bērnu taisīt kāda cita cilvēka dēļ, kaut vai pirmā bērna dēļ, ir muļķīgi.

Kas tad tavuprāt nav muļķīgi no tā ko dara cilvēki?
Kādus pāris piemērus.
Muļķīgi ir stundām sēdēt internetā. Adīt zeķes ir muļķīgi. Seriālus skatīties muļķīgi... Kas nav muļķīgi?
Vai ir kāds piemērs?

Bebermans @ 15.11.2024 22:58

Kas tad tavuprāt nav muļķīgi no tā ko dara cilvēki?
Kādus pāris piemērus.
Muļķīgi ir stundām sēdēt internetā. Adīt zeķes ir muļķīgi. Seriālus skatīties muļķīgi... Kas nav muļķīgi?
Vai ir kāds piemērs?

Nu pamēģini sadalīt pa muļķīguma pakāpēm un pēc seku nopietnības :D

law7 @ 15.11.2024 20:06

Toties lielai daļai cilvēku ir ļoti labi, ka ir kāds brālis vai māsa.

Tu izklausies pēc tās kaitinošās sievietes, kura cilvēkam, kuram pirmais bērns knapi pateicis "dada" uzprasīsi "nu, kad tad būs brālītis vai māsiņa?" ar tādu pašapmierinātu smīnu sejā.

Džinga @ 15.11.2024 23:31

Nu pamēģini sadalīt pa muļķīguma pakāpēm un pēc seku nopietnības :D

Sīkāk par seku nopietnību. Kas ir seku nopietnība bērnu radīšanas gadījumā?
Sekas ir jebkurā izvēlē un jebkurā virzienā. Un gandrīz vienmēr sekas ir nopietnas. Kādas tad vēl?

Bebermans @ 16.11.2024 14:34

Sīkāk par seku nopietnību. Kas ir seku nopietnība bērnu radīšanas gadījumā?
Sekas ir jebkurā izvēlē un jebkurā virzienā. Un gandrīz vienmēr sekas ir nopietnas. Kādas tad vēl?

Nu, kā minēji, muļķīgi uzadītām zeķēm nebūs jānodrošina dzīvošana, ēšana un skola vēl vismaz 18 gadus. :D

law7 @ 15.11.2024 20:06

Toties lielai daļai cilvēku ir ļoti labi, ka ir kāds brālis vai māsa.

Nezinu nevienu vienīgo bērnu, kurš būtu žēlojies, ka tāāāāā gribējās brālīti vai māsiņu, un tagad pieaugušo dzīvē skumji, ka nav. Daudz sliktāk visiem iesaistītajiem ir tad, ja brālīši un māsiņas nekontaktējas vai vispār ienīst viens otru, un tad vecākiem sāp sirds. Kaut reāli brāļi un māsas ir tādi paši svešinieki kā klasesbiedri - ietrāpījās vienā ģimenē, bet cilvēciski nav pa ceļam. Ja paveicas, tad izaug par draugiem, bet tas nav garantēts.
Es ar savu māsu nesarunājos jau gadiem un neatsāku pat vecvecāku bērēs, un esmu teikusi vecākiem, ka būtu labāk gribējusi palikt kā vienīgais bērns.

Džinga @ 16.11.2024 14:42

Nu, kā minēji, muļķīgi uzadītām zeķēm nebūs jānodrošina dzīvošana, ēšana un skola vēl vismaz 18 gadus. :D

Bērnam jau arī nekas nav jānodrošina. Gribi nodrošini - negribi - nenodrošini.
Zeķēm jau arī var uzbūvēt mauzoleju un vizināt pa pasauli ceļojumos - ja gribi.
Te lieta ir gribēšanā. Un autore grib. Es saku kā dabūt to ko grib. Nekas cits neeksistē izņemot to ko grib.