Yeahyeahyeahs @ 15.10.2024 23:04
Nu ronnie nedraudēja, ka taisīs pašnāvību. Šeit čalis ierakstīja, noraidīja visus ieteikumus un pateica, ka iet taisīt pašnāvību - tā ir manipulēšana, pateicoties šai uzvedībai bija uzbraucieni no foruma.
Yeahyeahyeahs @ 15.10.2024 23:18
Viņam bija sakarīgi ieteikumi, bet jau sākuma tekstā un pēc tam atbildot bija skaidrs, ka viņš nav nobriedis kaut ko darīt, lai uzlabotu situāciju, nav neko pats meklējis internetā par terapijas veidiem. Paraudot viņam līdzi nekas nemainītos, diskusija beigtos uz tās pašas nots - viņš saprastu, cik viņam smagi un teiktu, ka iet taisīt pašnāvību.
Krišjānis Kariņš @ 16.10.2024 01:07
Kā tu zini, ka viņš manipulē, nevis reāli aizgāja pakārties? Vai aizgāja dziļāk depresijā uz kādu laiku?
Absurdi uzskatīt, ka kādam, kura galvenā problēma ir, ka visu dzīvi cilvēki viņu nodirš, nebūtu bijis nekādas starpības vai forumā cilvēki arī viņu nodirš vai arī nē.
Apsveicami ka esi sev uzaudzējusi kaut kādu mugurkaulu, taču to var sauzt vienas dienas laikā un tā var notikt ar katru no mums. Dzīvē var notikt prātam neaptverami mēsli, kas vislabāko un stiprako var salauzt, tāpēc tas nav jāsaka ka redz kādam nav mugurkaularonnie @ 15.10.2024 21:34
Tā izklausās. ? Es jau iepriekš šajā pašā diskusijā minēju, ka tās ir divas pilnīgi dažādas situācijas - autors, kuram mugurkauls nav 30+ gadu vecumā vai es, kurai mugurkauls nebija 16 gadu vecumā. Tāpat es citos komentāros minēju to, ka strādāju ar savām traumām. Ne tikai bērnības traumām, bet arī citām, jo ar mani dzīvē ir notikušas daudz sliktas lietas, esmu zaudējusi vistuvākos cilvēkus, kā dēļ esmu bijusi ieslīgusi atkarībās, jā, arī domās par pašnāvību utt.. Šim darbam ar sevi ir vērā ņemams progress. Jā, gluži kā minēja Džinga, aizvainojums vēl ir palicis iekšā un es tiem cilvēkiem nekad nepiedošu to, kas notika, taču nav tā, ka es tagad staigātu apkārt pa pasauli ar mūžīgu aizvainojumu pret cilvēci vai ka man tagad, savos 33 gados, trūktu mugurkaula. Tas ir bijis smags darbs, lai šo mugurkaulu uzaudzētu, taču man tas ir daudz maz izdevies. Reālajā dzīvē sev uz galvas nevienam vairs neļauju kāpt un arī ikdienā mani vairs nemoka manas pagātnes traumas, taču kāpēc gan man slēpt to, kas reiz ar mani noticis? Šī iemesla dēļ toreiz tajā diskusijā arī padalījos ar to, kam dzīvē esmu izgājusi cauri, jo neuzskatu, ka man no tā būtu jākaunas. Pagātne ir pagātne, lai cik, atvainojos, sūdīga tā nebūtu bijusi. Taču neuzskatu, ka tā viena diskusija, kurā par šīm lietām runāju, tagad ir jāvelk līdzi citās diskusijās un katru reizi, kad uzrakstu kādu komentāru, jābāž man acīs tas, ko esmu teikusi iepriekš. Par to arī no manas puses viss šis tracis.
Yeahyeahyeahs @ 16.10.2024 11:25
Ko tu ieteiktu autoram? Terapiju, zāļu maiņu viņam ieteica, bet viņam neder.
Tu esi kādreiz sastapusies ar šādu cilvēku, kam viss slikti un runā par pašnāvībām?
Krišjānis Kariņš @ 16.10.2024 17:32
Viņš jau rakstīja, ka ir bijis pie terapeitiem un pielika sarakstu ar zālēm, ko ir mainījis. Nu jā, tad viņam ieteica darīt to pašu, ko viņš jau dara un saka, ka nepalīdz. Cilvēki kaut kā ļoti pārvērtē šādu 2 sekundēs izdomātu "padomu" reālo vērtību. Ja kāds tos noignorē, tas uzreiz nenozīmē, ka viņam VISS IR SLIKTI.
Edijs391 @ 06.10.2024 19:46Man ir 30+ gadu, bet dzīvē ir bijušas tikai 1 attiecības, kuru laikā aprecējos un protams, ka izšķīros. Pirmās attiecības man izveidojās tikai 24 gados. Pirms tam gadus 10 visi mēģinājumi neveiksmīgi. Laulība aptuveni 5 gadi, piedzima bērns. Sīki nevēlos stāstīt laulības izjukšanas iemeslus, bet nu katrs devāmies uz savu pusi. Un tā jau 3 gadus viss turpinās un nekas nemainās. Neesmu bijis attiecībās vai uz randiņu.
Randiņā ar sievieti neesmu bijis kopš laulības šķiršanas. Jo? Jo vienkārši nav ar ko. Vienam iet?
Bijušai sievai arī viss vienmēr slikti. Kad viņa man zvana vai raksta, man trīc rokas. Nevēlos ar viņu runāt un komunicēt. Nekas viņai neder ko es daru, vai saku. Neko nenovērtē, ko bērna labā daru. Piebilde - par bērnu ļoti rūpējos un gādāju un nodrošinu visu, ko bērnam atbilstoši vecumam vajag. Visu! Pārtiku, apģērbu, pulciņus, atpūtu. Bet viņai viss slikti. Paldies nepateiks nekad. Visu laiku man pārmet, brauc augumā. Kad ar viņu jātiekas, es vēlos izvairīties, darīt jebko lai tas nebūtu jādara. Jo vienkārši man sākas panikas lēkme par to iedomājoties. Sirds sitas, sāk sāpēt galva, šķebina dūša. Kad beidzu runāt pa telefonu, gribas to izmest pa logu ārā. Pildu 110% (ar uzviju..), šķiršanās vienošanos, bet ar to vienalga nekad nav gana un labi. Sūc un prasa tik. Kad mēģinu ko teikt, prasīt uzreiz draud ka atņems man bērna tiesības, apgādību, aizbildniecību utt., jeb visu ko var. Visas idejas tikai pa viņas prātam. Jāpērk, jānodrošina tikai tas ko viņa izdomājusi. Šeit es bezspēcīgs ar viņu.
Meklēt palīdzību?
a kāda jēga? Skalbes man neatbild, bet atbild tikai pēc nedēļas, kad uzrakstu otru reizi.
Terapija? Acu kustību terapija nebija man. Pilnīgas muļķības. Psihiatrs? Esmu dzēris un joprojām lietoju antidepresantus. Nelīdz. Adaptol, Mirtazen, Zoloft, Valdoxan, Elanzapine un vēl. Lietoju vairākus gadus, efekts 0.
11
