Zāģēšanu esmu piedzīvojusi pati un to raksturoju šādi, ka nevari mierīgi atpūsties, ik pa laikam otrs kaut ko pieprasa darīt, atgādina, ka kaut kas nav izdarīts, norāda, ka netiek kaut kas darīts tā kā to dara citi un tas notiek ar bēdīgu regularitāti, jeb ik dienu.
Man piemēram nesatrauc daudzas maznozīmīgas, sīkas ikdienas lietas, kā šeit min ka nomestas zeķes, es tās iemestu veļasgrozā pati, mani nesatrauc, ja nav nolaists poda vāks vai nenozmazgāts šķīvis, ja vien man nav ik dienu jāmazgā trauki, jāgatavo ēst un nesāc kopdzīvē justies kā apkopēja. Man nepatīk salīdzināšana, tā grauj pašapziņu. Un ja pamani, ka kaut kas otrā cilvēkā ir mainījies, viņš kļuvis nemotivētāks darīt to ko darījis iepriekš, tad mesties par to zāģēt ir kļūda, tātad, kaut kas ir atgadījies un ir jāpalīdz, bieži vien tā nenotiek, un tad sieva/vīrs zāģē līdz zars ir nost.
Cik esmu runājusi ar vīriešiem, sievietes zāģēšana nav par vienu konkrētu lietu, bet regulāra aizrādīšana, audzināšana, mācīšana, līdz ar to, atnākot mājās, tu nevis atpūties, bet jūties kā darbā kurā kāds tevi ikdienu komandē.
1107
