Kāpēc gan dzīvē šajā ir lemts ciest man? Kāpēc gan esmu cilvēks ar mīkstu sirdi, kas vēlas netaisnību novērst? Esmu tikai parasta meitene, kas vēlas dzīvi bezrūpīgu, laimi neiztrūkstošu, iet pa dzīves ceļu ar lūpām, kas rotātas apburošu smaidu. Kāpēc jūs iesaistiet mani tur, kur mans gars maldās un bīstas netaisnības skaudrajām liesmām? Šī netaisnība, ak, zeme, manu sirdi moka, plosa un spaida. Asaras līst pār maniem bāliem vaigiem. Dzīve šī man sāpes dara. Sveši ļaudis ar nazi sirdi baksta. Nav man miera, nav man dzīves šeit. Mans gars kā ieslodzīts putns, kas vēlas tik brīvē tikt un kaut mirkli tīru gaisu krūtīs ievilkt. Tikt prom un aizlidot pavisam. Bet es esmu ieslodzīta šeit, šajās drūmajās sienās, bez cilvēka neviena, kam spētu savu sirdi kā zviedru galdu sniegt. Šeit cilvēki ļauni kā maitas putni. Šī vieta pilna ļaunuma. Kas šeit ir par sabiedrību salasījusies. Ak, zeme, kamdēļ gan uz pasaules šīs netaisnība valda?
86
