Pagājušo sestdienu tēvs izdomāja ka grib lai aizvedu viņu uz jūru. Negribēju, bet biju plānojis viņu vest te pat netālu uz Kauguriem. Tam sagribējās ka vajag tieši uz Enguri. Pastijos GPS attālumu, labi ar sakostiem zobiem piekritu - plāns bija tāds pats, ātri turp, ātri atpakaļ. Vidēji pa 120 - 130 km/h braucu lai ātrāk to lietu izdarītu. Pa ceļam viņš vēl man borēja ka nedrīkst būt tāds kāds es esmu vajag atpūsties, vajag cilvēkos iziet u.t.t. Es viņam vairākas reizes biju atkārtojis ka mana atpūta ir tieši vienātnē, savā ierastajā vidē. Labi, aizvedu uz to Enguri, bišķi pastaigājām, tēvs ielīda jūrā, Es protams nē, ne es peldēt protu, ne man interesē kāju spert ūdenī. Izlīda ārā, domāju viss, labi - lidosim mājās. Nē, tas vēl pasaka aizbraucam tagad uz Roju pēc kūpīnātām zivīm un tad pie reizes uz Kolkas ragu. Protams es pacēlu balsi teicu ka nebraukšu tik tālu, protams es dusmīgs, viņš dusmīgs un apvainojies. Abiem diena sabojāta.
Viņš man teica ka ar mani ir ļoti grūti, nesaprot kā es miesīgs dēls viņam nēesmu ar tādām pašām interesēm kā viņam. Protams tā nav, ka tēvam un dēlam jābūt vienādām interesēm un vienādiem veidiem kā atpūsties Bet es nedaudz aizdomājos. Piemēram ja paskatos citu cilvēku bildes, vai tajos pašos iepazīšanās saitos visiem cilvēkiem patīk kautkur ceļot, visiem cilvēkiem ir tā, kā brīvdienas, tā uzreiz kautkur prom no mājām, ja ne uz citu valsti, tad vismaz uz Latvijas otru galu. Man atkal ir tāda riebuma sajūta, diskomforts ja man ir jāizbrauc arpus sava mazā miesta. Arī ja lietas jāpērk, kas šeit nav pieejamas, es sūtu uz pakomātu vai ar kurjeru uz mājām, lai pašam nav jākratās piemēram uz Rīgu pēc tās lietas kas man vajadzīga.
Liekas jau ka laikam es tiešām tāds viens dīvainis esmu 😀
Un starpcitu ar tēvu viss kārtībā, nomierinājušies, komunicējam.
105
