Pavasarī kādā pasākumā sanāca iepazīties ar vienu vīrieti. Aizveda mani mājās, pajautāja, vai mēs varētu kādu reizi satikties. Nu es viegli iereibusi, tāds romantiski silts vakars, vīrietis simpātisks...piekritu.
Bet tad sanāca nedaudz apslimt, darbā reorganizācija, vēl šis tas, ne līdz randiņiem.
Un tad sāku pārdomāt, vai man viņš pats patīk, jo bija dažas nianses sarunā, šovinistiski jociņi, pasīvā agresija. Vārdu sakot, iespējamos randiņus atcēlu, pārcēlu vairākkārt. Man likās, ka vajadzētu saprast, ka es viņu atšuju.
Bet piektdien izeju no darba, mani gaida ar ziediem un paziņo, ka iesim vakariņās.
Man uzreiz sākas iekšēja pretreakcija, tātad viņš visu izlēmis, it kā man nav savu plānu? Ieradies pie darba, zīmējas ar pušķi, ne saukts, ne aicināts. Un šo mēnešu laikā joprojām uz mani ieciklējies, lai gan faktiski nepazīst?
Kolēģes saka, cik foršs vīrietis, mērķtiecīgs, tā grib tevi iekarot, dod taču viņam iespēju!
Bet vai tiešām? Man tāds nepatīkams vaibs nolasās. Ar mani kaut kas nav kārtībā, vai ar viņu?
102
