Strīdi attiecībās

Krišjānis Kariņš @ 27.03.2024 16:47

Sevis apraksts visai precīzs, tikai ne pirms 10 gadiem.... tas ir joprojām :D

Nez vai mēs esam romantiskās attiecībās, lai tu zinātu, kā ir tagad. 😃

mrthkjj @ 27.03.2024 13:26

Pastulbs piemērs, bet derēs:
Piemēram filmā galvenais varonis izvēlas darīt lietu x nevis y. X ir negodprātīgāka, toties varonim patīkamāka / ērtāka. Y būtu grūtāk izdarāma, bet godīgāka pret citiem. Es iekomentēju, ka nesaprotu varoņa rīcību, jo rīkojas kretīniski pret pārējiem un manās acīs zaudē to "foršā tēla imidžu" uz ko draugs piemēram atbild, ka viņš gan saprotot varoņu rīcību un dod savus argumentus, kuri nav slikti argumenti, bet pretēji.
Turpinās diskusija, kurā nonākam pie secinājuma, ka es esmu vairāk principu cilvēks, bet viņš vairāk pielāgojas situācijai.
Es pieņemu šādu sarunas rezultātu, bet pēc diskusijas jūtos neuzklausīta un nesaprasta, jo pat, ja spēju pieņemt viņa skatījumu, man ir sajūta, ka viņš manu nespēj pieņemt, līdz ar ko gribu automātiski atsvešināties un pabūt viena. Zinu, ka tas nav strīds klasiskā izpratnē, bet es to tā izjūtu.
Jautājums jau vairāk, par to, kā man netvert šādas diskusijas tik nopietni, lai man negribētos vienkārši attālināties no tā cilvēka?

Man arī liekas, ka normāls piemērs un es uztvēru to, ka tā diskusija jau nav par filmu, bet par vērtībām. Nopietnas diskusijas jau var rasties arī no filmām un citām tādām lietām, piemēram, attiecīgas galda spēles spēlējot arī.
Tomēr, iespējams, tavs draugs nesaprata, ka saruna aizgāja tālāk par filmas ietvariem. Kā arī, ja tomēr ir tās kaut kādas vērtības atšķirīgas, bet tādās lietās, ko vari pieņemt (ir jau lietas, kur krasi atšķirīgi uzskatu cilvēki tomēr nevar būt kopā), tad tiešām nav vērts par to daudz lauzīt galvu.
Tavs jautājums bija par to, kā neņemt visu tik nopietni - grūti atbildēt uz šo, iespējams, palīgā varētu nākt kādas grāmatas, materiāli par psiholoģiju.
Cik esmu novērojusi, šādas lietas mēdz samazināties arī ar gadiem, cilvēki kļūst nosvērtāki.

Krišjānis Kariņš @ 27.03.2024 14:33

Normāls piemērs.
No rakstītā izklausās, ka jūs runājāt par filmu un tad par ētikas principiem, bet tu to uztvēri kā sarunu par tevi personīgi. Tāpēc man pagaidām rodas iespaids, ka tu nevis nenopietnas tēmas uztver pārāk nopietni (ētika ir nopietns temats), bet šajā gadījumā sarunu par varoni un par principiem uztvēri personiski, kā sarunu par tieši tevi. Tad tev rodas sajūta, ka ja viņš nepiekrīt kaut kādam abstraktam principam, tad viņš tevi nesaprot. Bet piekrišana un saprašana ir divas dažādas lietas. Varbūt tu to pārāk jauc kopā, jo arī pati rakstīji, ka ''nesaproti'' varoņa rīcību, lai gan visdrīzāk jau saprati, tikai nepiekriti, ka tā būtu pareiza.
Kāpēc tev bija sajūta, ka viņš nevar pieņemt tavu skatījumu? Viņam bija jāpiekrīt, ka tev ir taisnība un jāmaina savs viedoklis, vai kā citādi? Es arī īsti nesapratu, ko tev nozīmē tas, ka tu ''pieņem viņa skatījumu''. Ko šajā gadījumā nozīmē tā ''pieņemšana''?
Nevar jau uz to tā vispārīgi atbildēt. Klasiskā atbilde būs - nu vienkārši neuztver lietas tik nopietni! Vnk atslābsti. Vnk mainies. Vnk vnk :D Pameditē utt. Bet reāli jau tev vajag aizrakties līdz tavam personīgajam iemeslam, kāpēc kaut kādas situācijas tevi tā uzvelk, un tad risināt tavu konkrēto problēmu.
Un starp citu, šādi ''sīkumi'' ir labs pamats kaut kādai sevis analīzei, jo par nopietnām lietām uzreiz teiksi - nu jā, es sastresojos, jo tas taču ir ļoti svarīgi! Un ar to arī viss beigsies. ''Sīkumiem'' šādi aizbildinājumi neder.

Diezgan precīzi, jo tēmu par principiem- ētiku, es attiecinu arī uz dzīves principiem un viņa ētiku citās jomās, ne tikai filmā.
Ne nepiekrīt, pieņemu, ka katram ir savas domas- audzināšana un uzskati, bet neizprotu, kāpēc otrs neredz, ka mana dzīve ir veidojusi mani ar šiem pašiem audzināšanas uzskatiem, līdz ar ko man ir mani principi.
iespējams, jaucu pārāk kopā, grūti teikt.
Man bija sajūta, ka netieku pieņemta / saprasta, jo no drauga izskanēja, ka mans skatījums ir pārāk kategorisks, nemaz neiedziļinoties kāpēc man "pareizāka- ētiskāka" rīcība šķistu pieņemošāka. Pieņemšana- uzklausīšana, izrunāšana un sapratne, kāpēc es uz kaut ko skatos tā kā skatos, nevis "zīmoga" uzlikšana, ka esmu kategoriska.
Jā, godīgi, es visvairāk pārsteigta biju pati par savu reakciju, jo parasti esmu mierīga flegma pat nopietnās, reālās situācijās, bet šajā situācijā iekšā bija nesaprotams stress.

chihiro @ 27.03.2024 19:44

Man arī liekas, ka normāls piemērs un es uztvēru to, ka tā diskusija jau nav par filmu, bet par vērtībām. Nopietnas diskusijas jau var rasties arī no filmām un citām tādām lietām, piemēram, attiecīgas galda spēles spēlējot arī.
Tomēr, iespējams, tavs draugs nesaprata, ka saruna aizgāja tālāk par filmas ietvariem. Kā arī, ja tomēr ir tās kaut kādas vērtības atšķirīgas, bet tādās lietās, ko vari pieņemt (ir jau lietas, kur krasi atšķirīgi uzskatu cilvēki tomēr nevar būt kopā), tad tiešām nav vērts par to daudz lauzīt galvu.
Tavs jautājums bija par to, kā neņemt visu tik nopietni - grūti atbildēt uz šo, iespējams, palīgā varētu nākt kādas grāmatas, materiāli par psiholoģiju.
Cik esmu novērojusi, šādas lietas mēdz samazināties arī ar gadiem, cilvēki kļūst nosvērtāki.

Pavisam iespējami, ka viņš nesaprata, ka diskusija aizgāja tālāk par filmas ietvariem, bet tas jau īsti nekādi nemaina viņa nostāju pret lietām. Pareizi pateici par tām vērtībām un spēju ar to sadzīvot, vai nē.
Haha, es esmu sena, pat ļoti, lai neteiktu veca, bet cerība palikt nosvētākai paliek.

Jā, godīgi, es visvairāk pārsteigta biju pati par savu reakciju, jo parasti esmu mierīga flegma pat nopietnās, reālās situācijās, bet šajā situācijā iekšā bija nesaprotams stress.

Nu nekas, pilnmēness ir beidzies.

Man bija sajūta, ka netieku pieņemta / saprasta, jo no drauga izskanēja, ka mans skatījums ir pārāk kategorisks, nemaz neiedziļinoties kāpēc man "pareizāka- ētiskāka" rīcība šķistu pieņemošāka. Pieņemšana- uzklausīšana, izrunāšana un sapratne, kāpēc es uz kaut ko skatos tā kā skatos, nevis "zīmoga" uzlikšana, ka esmu kategoriska.

Jautājums vai jums bieži ir tādas situācijas, kad viņu tavas domas īpaši neinteresē? Vai arī tie ir šādi izņēmuma gadījumi? Te lomu nospēlēt var arī zināma dzimumu atšķirība. Vīrieši vairāk abstrahējas un runā par lietām, principiem, teorijām, sievietes uz to skatās praktiskāk un vairāk attiecina uz sevi un savu reālo dzīvi. Kā arī šajā gadījumā varēja notikt, ka viņš runāja par ētiku pašu par sevi - tā teorija ir tāda un šī šāda (pat ja viņš teica "tavas domas" u.tml., jo būtībā jau tās nav tavas personīgās idejas, bet plaši zināmas teorijas) - un tiešām īpaši neaizdomājās kāpēc tieši tu domā šādi, kādi tavas dzīves notikumi tevi pie tā ir veduši. No viņa perspektīvas tā vienkārši nebija saruna par tavu psiholoģiju. Tas tā, no īsi aprakstītā mēģinot minēt ticamāko variantu.
Ja viņam regulāri trūkst par tevi un šādām svarīgām tēmām jūsu reālajās dzīvēs interese, tad cits stāsts, saspīlētajām emocijām ir pamats.

Un ja saruna būtu beigusies pirms viņš tevi nosauca par kategorisku, tad nekas nebūtu noticis? Izklausās, ka tevi aizskāra šis vārds, lai gan tā ir, ka principu ētika ir kategoriska. Neko faktiski nepareizu viņš nepateica. Tad jautājums kāpēc tevi tas aizskāra, turklāt kā izskatās, pati viņam neko paskaidrot par savām domām pēc tam vairs nemēģināji.
Ja tas palīdzēs atslābt, iesaku paturēt prātā, ka tā kā esat attiecībās nevis pirmajā randiņā, tad katra saruna nav pēdējā saruna. Ja šoreiz neizrunāji to, ko gribēji, tad vēl varat pie šī paša temata atgriezties daudzas citas reizes. Ja tev šķiet, ka viņam vajadzētu par tevi kaut ko zināt, ievirzi pati sarunu tajā gultnē un pastāsti. Darīt to citā reizē var pat būt labāk, jo tev pašai ir laiks sakārtot domas.

mrthkjj @ 27.03.2024 13:26

Pastulbs piemērs, bet derēs:
Piemēram filmā galvenais varonis izvēlas darīt lietu x nevis y. X ir negodprātīgāka, toties varonim patīkamāka / ērtāka. Y būtu grūtāk izdarāma, bet godīgāka pret citiem. Es iekomentēju, ka nesaprotu varoņa rīcību, jo rīkojas kretīniski pret pārējiem un manās acīs zaudē to "foršā tēla imidžu" uz ko draugs piemēram atbild, ka viņš gan saprotot varoņu rīcību un dod savus argumentus, kuri nav slikti argumenti, bet pretēji.
Turpinās diskusija, kurā nonākam pie secinājuma, ka es esmu vairāk principu cilvēks, bet viņš vairāk pielāgojas situācijai.
Es pieņemu šādu sarunas rezultātu, bet pēc diskusijas jūtos neuzklausīta un nesaprasta, jo pat, ja spēju pieņemt viņa skatījumu, man ir sajūta, ka viņš manu nespēj pieņemt, līdz ar ko gribu automātiski atsvešināties un pabūt viena. Zinu, ka tas nav strīds klasiskā izpratnē, bet es to tā izjūtu.
Jautājums jau vairāk, par to, kā man netvert šādas diskusijas tik nopietni, lai man negribētos vienkārši attālināties no tā cilvēka?

Pielikšu arī šai situācijai savu 5 centus.
Atceries arī to, ka tu esi sieviete un viņš ir vīrietis. Jums smadzenes strādā savādāk. Un lēmumus jūs arī pieņemat savādāk. Viņam nav tev vienmēr jāpiekrīt, un tas, ka viņš tev nepiekrīt kādu reizi uzreiz nenozīmē, ka viņš tevi nedzird vai kāda tava daļa viņam vairs nepatīk.
Man arī ir līdzīgs pastulbs piemērs no dzīves:
Mēs ar draugu meklējām vīna/šampanieša glāzes. Viņam patīk klasika - ikea varianti, man patīk ciku caku kristāls un ja vēl krāsainas vispār skaisti.
Es viņam visu laiku rādu rakstaini izgraizītas caurspīdīgas, rozā vai zaļas kristāla (gan jau ka stikla, bet smukas) glāzes, viņš man saka ka viņam nepatīk. Es prasu, lai viņš parāda kādas viņš grib - viņš man rāda kaut kādas tizlas pelēkas matētas vīna glāzes (man nepatīk). Neviens no mums negrib piekāpties. Viņš sāk aprunāt manas glāzes, es pretī aprunāju viņa glāzes. Galu beigās nopirkām elegantas, bet parastas glāzes.
Tas, ka viņš nepiekrīt kaut kam, kas patīk man, nenozīmē, ka es neesmu uzklausīta. Vienkārši viedokļi atšķiras. Un es nepiekritu arī viņam, bet es viņu uzklausīju un dzirdēju to, ka viņš negrib sarkanvīnu dzert no zaļas cakainas glāzes ar zelta maliņu. Mēs pastrīdējāmies par tām stulbajām glāzēm un atradām vidusceļu.
Ja abi divi esat izteikuši savu viedokli, tu esi uzklausīta. Ja viņš tev visu laiku uzspiež savējo, tad tu vairs neesi uzklausīta.