Darbs , kas nesagādā prieku.

Neviens darbs, ko esmu strādājusi, nav man sagādājis prieku. Bet priekš manis darbs nekad nav bijis kāda izprieca vai aicinājums. Es to uztveru vienkārši kā daļu no dzīves, kas vajadzīga, lai izdzīvotu. Nepastāv tāds darbs, uz ko es no rīta priekā lidotu. Tāpēc man arī vienmēr bijis tāpat

eju uz darbu , tikai tāpēc ka ir jāiet un tikai tāpēc , ka naudiņu vajadzēs

Man tikai 1x dzīvē bija darbs, kas patīk. Patika pienākumi, ar kolēģiem bijām uz viena viļņa, laba alga.
Pārējie darbi..nu tā, un ne tas, ka darbs nepatiktu, bet tieši ar kolēģiem nesaskan

Reti kuram darbs sagādā prieku, darbu dara, lai nopelnītu, bet brīvajā laikā dara kaut ko, kas sagādā prieku. Grūti atrast darbu, kur visi apstākļi (joma, pienākumi, alga, kolēģi, vadība utt) sakrīt ideāli.

Pilgrim @ 16.02.2024 18:58

Man tikai 1x dzīvē bija darbs, kas patīk. Patika pienākumi, ar kolēģiem bijām uz viena viļņa, laba alga.
Pārējie darbi..nu tā, un ne tas, ka darbs nepatiktu, bet tieši ar kolēģiem nesaskan

Nu jā , man ar šajā darbā ar kolēģiem tādas neitrālas attiecības , nav ar nevienu izveidojusies cieša draudzība , varbūt tas arī bieži tā skumdina.

Minelūše @ 16.02.2024 18:12

Neviens darbs, ko esmu strādājusi, nav man sagādājis prieku. Bet priekš manis darbs nekad nav bijis kāda izprieca vai aicinājums. Es to uztveru vienkārši kā daļu no dzīves, kas vajadzīga, lai izdzīvotu. Nepastāv tāds darbs, uz ko es no rīta priekā lidotu. Tāpēc man arī vienmēr bijis tāpat

Diezgan bēdīgi. Tomēr es uzskatu, ka noteikti ir darbi, kas sagādā kautkādu prieku, tikai neesi izmēģinājusi

Minelūše @ 16.02.2024 18:12

Neviens darbs, ko esmu strādājusi, nav man sagādājis prieku. Bet priekš manis darbs nekad nav bijis kāda izprieca vai aicinājums. Es to uztveru vienkārši kā daļu no dzīves, kas vajadzīga, lai izdzīvotu. Nepastāv tāds darbs, uz ko es no rīta priekā lidotu. Tāpēc man arī vienmēr bijis tāpat

Un visu dzīvi tā? Man gan tomēr liekas , ka darbam vajadzētu sagādāt prieku , ņemot vērā cik daļu no dzīves mēs pavadām darbā.

Es laikam rekordiste.
10 gadus strādāju tādā vietā. Ik rītu ceļos ar riebumu. Skaitu minūtes ,dienas līdz brīvdienām.

queen2820 @ 16.02.2024 20:04

Un visu dzīvi tā? Man gan tomēr liekas , ka darbam vajadzētu sagādāt prieku , ņemot vērā cik daļu no dzīves mēs pavadām darbā.

Jā, diemžēl tāda ir pieaugušo dzīve. Nav tā, ka visiem savs darbs riebjas, bet kaut kas vienmēr būs, kur varētu būt labāk. Var nodarboties ar kaut ko savu - būt pašnodarbinātā vai taisīt uzņēmumu, tikai sākumā peļņu nenesīs un tāpat nepasargā no izdegšanas un rutīnas.

Es atceros, kad strādāju celtniecībā. Visu laiku gribējās skatīties laiku, kaut tik ātrāk paietu. Mēnesi nostrādāju un sapratu, ka vairs nekad neko tādu negribu darīt.

Ja iespējams, apsver iespēju meklēt jaunu darbu vai izglītības iespējas, lai attīstītos un atrastu darbu, kas tev patiešām interesē, augstskola septembrī var būt solis virzienā uz to. Apsver savas intereses un spējas, kas varētu tev palīdzēt izvēlēties piemērotu karjeru. Svarīgi ir būt atvērtai iespējām.

Mocheato @ 16.02.2024 20:08

Es laikam rekordiste.
10 gadus strādāju tādā vietā. Ik rītu ceļos ar riebumu. Skaitu minūtes ,dienas līdz brīvdienām.

Ja pieņem, ka darbā pavadām trešdaļu savas dzīves, tad šis ir ārprāts, sačakarēta dzīve...

Otiiilija @ 17.02.2024 09:06

Ja iespējams, apsver iespēju meklēt jaunu darbu vai izglītības iespējas, lai attīstītos un atrastu darbu, kas tev patiešām interesē, augstskola septembrī var būt solis virzienā uz to. Apsver savas intereses un spējas, kas varētu tev palīdzēt izvēlēties piemērotu karjeru. Svarīgi ir būt atvērtai iespējām.

Jā , izglītību vēlos iegūt, tāpēc jau arī pagaidām cenšos pieciest šo darbu , jo zinu , ka tas nav uz visu mūžu .

Mocheato @ 16.02.2024 20:08

Es laikam rekordiste.
10 gadus strādāju tādā vietā. Ik rītu ceļos ar riebumu. Skaitu minūtes ,dienas līdz brīvdienām.

Man gan nav īsti tāds kā riebums , bet vairāk kā pats darba veids nepatīk.
Šis gan ir skumji ? Ir iemesli , kāpēc tik ilgi turāties šajā vietā?

Pēdējais darbs pirms esošā riebās gan fiziski, gan emocionāli. Strādāju vidēji līdz 10 stundām dienā, uz kājām, visu laiku steigā. Kolēģi bija normāli, bet alga neatbilstoši maza. Strādāju ēdināšanas nozarē, tāpēc daudz ko dabūju par brīvu. Pateicoties tam iekrāju pavairāk pat no mazās algas. Tagad atskatoties uz to visu - lai es vēlreiz celtos 6:30 un jātos tur līdz vakaram par karbonādes maisu? Nē, paldies. Var jau īsu laiku pastrādāt netīkamu darbu, bet vairākus gadus? Jo sevišķi Rīgā - kā vārdā?

Kā jau EmilijaArm teica, cilvēks darbā pavada trešdaļu savas dzīves. Pusi nomoda stundu. Ja tās tiek aizvadītas ar riebumu, tad tas ir traki. Patiešām ir vērts ieguldīt savā izglītībā vai kādu noteiktu prasmju iegūšanā, arī darbā turpināt profesionāli attīstīties, cik nu tas ir iespējams, lai nākotnē vari izvēlēties darbu, pret kuru nebūs šādas pretestības.
Protams, nevajag arī dzīvot ilūzijā, ka kaut kur pastāv tāds darbs, uz kuru pilnīgā ekstāzē iesi katru dienu. Visur ir stresaināki periodi, kāda daļa pienākumu ir garlaicīgāki/nepatīkamāki, varbūt ir kāds tizls kolēģis, kādu tavu ideju kādreiz nenovērtē vai citādi... Bet domāju, ka tai pieredzei kopumā tomēr vajadzētu būt ar plus zīmi, lai cilvēks justos, ka dzīve ir forša.

queen2820 @ 16.02.2024 20:04

Un visu dzīvi tā? Man gan tomēr liekas , ka darbam vajadzētu sagādāt prieku , ņemot vērā cik daļu no dzīves mēs pavadām darbā.

Personīgi man daudz svarīgāk ir tas, cik kvalitatīva un laimīga ir mana dzīve ārpus darba. Darbs ir tikai pelņas avots un nekas vairāk. Kolēģi ir nevis draugi, bet tikai cilvēki, ar kuriem jāpavada noteikts stundu skaits kopā vienā darbavietā. Ja tas sagādā prieku - super, bet ja ne, nekas traks. Es patiešām neuzskatu, ka nebaudāma darba dēļ visa dzīve ir norakstāma.

Minelūše @ 17.02.2024 13:48

Personīgi man daudz svarīgāk ir tas, cik kvalitatīva un laimīga ir mana dzīve ārpus darba. Darbs ir tikai pelņas avots un nekas vairāk. Kolēģi ir nevis draugi, bet tikai cilvēki, ar kuriem jāpavada noteikts stundu skaits kopā vienā darbavietā. Ja tas sagādā prieku - super, bet ja ne, nekas traks. Es patiešām neuzskatu, ka nebaudāma darba dēļ visa dzīve ir norakstāma.

Kaut vairāk cilvēkiem būtu šāds uzskats. Tā varētu izvairīties no nevajadzīgas drāmas darba vietās.
Kaut kad iepriekš jau rakstīju, ka manā vecajā darbā visiem obligāti bija jābūt BFF un jāgrib piedalīties visos pasākumos, citādi bezmaz kaunināja.

Tev jāmaina darbu.

Es vienmēr biju domājusi, ka neviens darbs man nekad nepatiks, jo biju strādājusi kādus 7 darbos, visi vairāk vai mazāk riebās un svētdienās bija tā pretīgā sajūta, ka rīt uz darbu jāiet. Bet ir, atradu, tiešām foršu darbu, kas man patīk, nav stresa, iesaistos pat ārpus sava noteiktā darba laika, savu interešu pēc. Ļoti brīvs režīms, forši kolēģi(visi vīrieši, nav babenes kas taisa drāmas), laba alga, prēmijas. Ir, - tikai pabeidz augstskolu, varbūt iegūsi jaunus kontaktus un viss aizies! :)