Sveikas!
Ar vīru beidzot esam sagaidījuši mazuli. Grūtniecība bija plānota un ļoti gaidīts bērniņš, īpaši jau tādēļ, ka iepriekšējā grūtniecība bija neveiksmīga.
Pirms biju stāvoklī un grūtniecības laikā vīrs tā jūsmoja par ģimenes pieaugumu. Runājām un apzinājāmies to, ka nebūs viegli. Vīrs pārliecinoši runāja par to, ka būs mans lielais atbalsts, gatavos ēst, palīdzēs mājas darbiņos. Bet kopš mazais ir klāt, viss solītais ir aizmirsies. Saka, ka ir pārguris darbā, grib nedaudz atpūsties, bet kā iekrīt dīvānā, tā principā tur arī paliek. Retu reizi ir tāds vakars, kad pagatavo vakariņas, vēl retāk nomazgā traukus, citiem lielākiem un vīrišķīgajiem mājas darbiņiem arī nesanāk laiks. Ja kādas 2h pavadītu laiku ar mazo, tad es pati paspētu nepieciešamāko izdarīt, bet arī tas ir par grūtu. Kā "atvērt" viņam acis, ja esmu tiešā tekstā jau teikusi - man vajag Tavu palīdzību! Gan mierīgi runājot, gan jau ar skandālu.
Tajās reizēs, kad beidzot uznāk vēlme izkāpt no dīvāna, vienmēr pasaku paldies par vakariņām, par palīdzību utt.
Negribu mest plinti krūmos un ar mazo skriet dzīvot pie savas mammas, bet šķiet, ka ilgi vairs neizturēšu..
203
