Mēnesi pagulēju psihenē ar smagu depresiju.
Pirms laidos uz Rīgu, mani atlaida no darba veselības dēļ. Biju uz slimības lapas 3 mēnešus. Kad biju gatava iet atpakaļ uz darbu, man atteica un teica ka ir jau pieņemts cits un nevarot tik ilgi mani gaidīt, projekti gaida, darbi gaida.
Nestrādāju tur ilgi, 7 mēnešus.
Tagad esmu bezdarbniekos. Kaut kādu pabalstu jau saņemu...
Tad pienāca mana rinda un es iegūlos psihenē. Tur bija labi, es pat teiktu izcili. Veselības stāvoklis strauji uzlabojās, patīkami cilvēki, patīkami terapeiti, labi baroja, foršas nodarbības, daudz draugi, laba istabas biedre, brīvajā laikā varēju ķemmēt Rīgas veikalus
Pēdējā vakarā jau sapratu, ka negribu braukt mājās. (Dzīvoju 200 km no Rīgas)
Jo vienkārši te nekā nav. Sapratu, ka aiz psihenes vārtiem ir traka pasaule. Tur bija miera osta.
Jūtu, ka visa vecā dziesma sākas no jauna, nāk virsū trauksme tikko vien acis atverot no rīta, kur lai darbu dabū, dzīvesbiedram arī pa ziemu nekāda lielā alga nesanāk, abiem mašīnas kredītā, dārgs kompis kredītā, dzīvokli īrējam un visu samaksājot kapeikas vien paliek pāri. Tā jau viņš labi pelna, vasarā,ziemā strauji ienākumi sarūk, tāda darba specifika vnk
Kamēr nestrādāju, tikmēr vienkārši nīkstu dzīvoklī un domāju visādus sū_us
Karoči atkal esmu kā adatu kamols. Pat miega zāļu deva vairs īsti nelīdz, jo vienkārši nav tā noguruma, ja visu dienu nīksti zem deķa.
Nekādas svētku sajūtas nav, neko negribas, miegs arī vairs nav nekāds kvalitātatīvais.
Kamēr biju psihenē, es brīvajā laikā skaldīju visu Rīgu ar kājām un kad deva zāles pēc stundas es vairs kājās neturējos.
Tagad: iedzeru vēl lielāku devu uz pusi un liekas ka maratonu vēl varētu noskriet
Karoč dirs_ ir. Viss sākas no jauna
299
