Toksiskums

Neklausi citus, bet ej uz savu mērķi. Tu esi labāka nekā viņi saka un Tev tas pats pašai ir jāsaprot.
Ieteiktu nolicējiem ne vienmēr stāstīt to, ko vēlies īstenot, jo tādi viss ir slikti, Tu neko nespēsi var nobremzēt, mazināt vēlmi īstenot iecerēto. Izdari un pēc tam pastāsti par sasniegto.

Valērija08 @ 03.11.2023 17:38

Paldies! Jā, kad vēlos uzsākt ko jaunu, tad man skan domās vecāku teksti par to, cik slikta, nekam nederīga es esmu, ka citi ir labāki par mani utt. Un man uzreiz ir domas, ka man nekas neizdosies. Un esmu pieradusi pie attieksmes, kurā mani pazemo, tāpēc arī 2 puiši man bija tieši tādi, kuri mani pazemoja, bet es lūdzos viņu uzmanību un darīju viena visu viņu dēļ. Centīšos tikt galā ar saviem kompleksiem.

Jā, un tās visas ir tavu vecāku balsis. Tu ļoti ātri saprati, ka no vecākiem ir jāaiziet fiziski. Bet ja turpini viņus turēt sev blakus mentāli, atkārtot viņu vārdus par tevi, ļaut tiem ietekmēt tavu dzīvi, lēmumus, ko pieņem, tad tam, ka nedzīvo ar viņiem kopā, nav tik liela nozīme. Viņi tāpat tev diktē, ko un kā tev darīt. Tāpēc neļaujies negatīvām domām par sevi, tāpat kā tu neej katru dienu ciemos pie vecākiem, lai ļautu viņiem tevi pazemot aci pret aci.
Šādi cilvēki vienmēr teiks - tu neesi labākas attieksmes/dzīves/jebkā vērta! Jo tiklīdz tu sapratīsi, ka esi tā vērta un vari to dabūt, tā pazudīsi no viņu dzīves uz neatgriešanos. Tāpēc viņiem vajag, lai tu domā, ka viņi un viņu iedotais ir labākais, kas tev var būt. Bet tā ir manipulācija.
Ieteiktu to neformulēt kā 'tavus kompleksus'', kas atkal ir pārmetums sev par defektivitāti. Tev ieaudzināja noteiktu veidu kā tu domā par sevi, kā komunicē ar citiem, kā mijiedarbojies ar pasauli, un tev šo veidu vajag izmainīt. Labāk izdomā, kāda gribi būt (emocionāli nosvērta u.tml.) un tad tiecies uz to. Fokusējies uz visu labo, ko gribi savā dzīvē sasniegt, domā, ko jādara, lai to sasniegtu. Bet nedomā par visu slikto un kā no tā tikt vaļā - tas tāpat tavu fokusu noliek pagātnē, uz tavām negatīvajām īpašībām, kas nav īpaši labi un demotivē.
Iesaku arī sākt klausīties kādus psiholoģijas podkāstus par šīm tēmām. Viens podkāsts neko nemainīs, bet ja klausies vis kaut ko regulāri, dažas nedēļas vai mēnešus, tad ar laiku noderīgā informācija uzkrājas un sāk mainīt to, kā domā un kā dzīvo. Ja nezini, kur sākt, var ar šo psihologu. Viņš pats arī šim visam ir gājis cauri un pārtraucis kontaktu ar saviem vecākiem, daudz dažādi video par šo tēmu.

usgburhgbnrth @ 03.11.2023 18:35

Jā, un tās visas ir tavu vecāku balsis. Tu ļoti ātri saprati, ka no vecākiem ir jāaiziet fiziski. Bet ja turpini viņus turēt sev blakus mentāli, atkārtot viņu vārdus par tevi, ļaut tiem ietekmēt tavu dzīvi, lēmumus, ko pieņem, tad tam, ka nedzīvo ar viņiem kopā, nav tik liela nozīme. Viņi tāpat tev diktē, ko un kā tev darīt. Tāpēc neļaujies negatīvām domām par sevi, tāpat kā tu neej katru dienu ciemos pie vecākiem, lai ļautu viņiem tevi pazemot aci pret aci.
Šādi cilvēki vienmēr teiks - tu neesi labākas attieksmes/dzīves/jebkā vērta! Jo tiklīdz tu sapratīsi, ka esi tā vērta un vari to dabūt, tā pazudīsi no viņu dzīves uz neatgriešanos. Tāpēc viņiem vajag, lai tu domā, ka viņi un viņu iedotais ir labākais, kas tev var būt. Bet tā ir manipulācija.
Ieteiktu to neformulēt kā 'tavus kompleksus'', kas atkal ir pārmetums sev par defektivitāti. Tev ieaudzināja noteiktu veidu kā tu domā par sevi, kā komunicē ar citiem, kā mijiedarbojies ar pasauli, un tev šo veidu vajag izmainīt. Labāk izdomā, kāda gribi būt (emocionāli nosvērta u.tml.) un tad tiecies uz to. Fokusējies uz visu labo, ko gribi savā dzīvē sasniegt, domā, ko jādara, lai to sasniegtu. Bet nedomā par visu slikto un kā no tā tikt vaļā - tas tāpat tavu fokusu noliek pagātnē, uz tavām negatīvajām īpašībām, kas nav īpaši labi un demotivē.
Iesaku arī sākt klausīties kādus psiholoģijas podkāstus par šīm tēmām. Viens podkāsts neko nemainīs, bet ja klausies vis kaut ko regulāri, dažas nedēļas vai mēnešus, tad ar laiku noderīgā informācija uzkrājas un sāk mainīt to, kā domā un kā dzīvo. Ja nezini, kur sākt, var ar šo psihologu. Viņš pats arī šim visam ir gājis cauri un pārtraucis kontaktu ar saviem vecākiem, daudz dažādi video par šo tēmu.

Ļoti vērtīgs komentārs! 👍

SarmaD @ 02.11.2023 22:05

Es ļoti pievienojos jau sacītajam par terapiju. Tiešām silti iesaku, lai beigās neaizej neveselīgā izdegšanā, cenšoties sevi nodarbināt, lai nav par to jādomā.
Tu neko nevienam neesi parādā. To es tev saku kā cilvēks, kas audzis aptuvenos apstākļos. Tas tā, lai tu zini, ka neesi viena.
Un es tiešām iesaku izvērtēt, vai vajag uzturēt kontaktu. Nav jāpatur dzīvē cilvēki tikai tapēc, ka radinieki. Viņus var un dažreiz pat vajag izslēgt, lai dzīvotu mierā.

Skaidrs kādi cilvēki sež forumos. Ābols no ābeles tālu nekrīt. 🍎🍏

Neza000 @ 03.11.2023 19:23

Skaidrs kādi cilvēki sež forumos. Ābols no ābeles tālu nekrīt. ??

Forumos sēž cilvēki, kas savas dzīves laikā cietuši gan no dažādu līmeņu fiziskās, kā arī emocionālās vardarbības. Jaunums, ne? 😀

RRebekkka @ 03.11.2023 16:04

Es tevi ļoti labi saprotu. Manai mātei ļoti riebās mans tēvs, bet viņa uz viņu dusmas izlikt nevarēja, jo viņš viņu uzturēja un dzīvoja ārzemēs. Tāpēc viss tika izlikts uz manis. Katru dienu varēju klausīties kāda esmu debīla, stulba, neglīta,pretīga, neko dzīvē nesasniegšu, kaut es nosprāgtu utt.Radiniekiem par mani stāstīja visādas lietas, lai man būtu kauns. Man viņas klātbūtnē bija jāstaigā uz pirkstu galiem, jo katra mana kustība viņu uzvilka. Vienalga kā mācījos, ko izdarīju, kādus darbus mājās izdarīju nekad nekas nebija labi.
Tikmēr brālis viņai bija zelta bērns, lai gan skolā mācījās slikti, mājās viņam nebija neviena paša pienākuma, aiz sevis atstāja bardaku un viņam tika atļauts un dots pilnībā viss. Viņam bija kabatas nauda, dāvanas dzimšanas dienā, man nekas no tā nebija. Ja viņš mani sita, grūstija, tad vainīga biju es( Tas nekas, ka par mani vecāks 5 gadus).Rezultātā viņa sabojāja attiecības netikai ar mani, bet arī ar manu brāli.
Tagad man ar viņu kontakts nav nekāds, bloķēta visos soc.tiklos, viņa nezina kur es dzīvoju un nav arī manu meitu nekad satikusi. Nav vēlmes ar viņu mēģināt komunicēt un kaut ko izrunāt.

Pēc šī piemēra var redzēt cik brāļiem un māsām ir laimīgas attiecības ģimenē. Cik labi ir būt vienīgajiem bērniem.

NeheitoManiParTaisnibu @ 03.11.2023 17:01

Meitenit,tu vecākiem sēdēji uz kakla,protams,ka gadījās viņiem uzvilkties. Nejau ar tiem pāris vārdiem viņi tev dzīvi sabojāja. Un tu jau neesi kautkāda ideālā,lai citi bērni nedrīkstētu būt labāki par tevi un nedrīkstu paslavēt citu bērnu

Vecākiem uz kakla sēž pieauguši bērni, kuri neko paši mājās nedara, nepalīdz un arī nepelna savu naudu ,nekur nestrādā.No 19/20 gadiem varētu teikt. Tādi kuri pabeidz 9 klases un viss, neko dzīvē vairs nedara. Tur var runāt par sedešanu uz kakla, kad vecāki nodrošina mājokli, ēdienu, drēbes... Nav runa par bērniem līdz 18 gadiem, kad sasniegta pilngadība tikko. Vispirms ir jaatrod darbs bērnam, jāsāk pelnīt, un ja turpina dzīvot pie vecākiem, tad jāmaksā puse izdevumi, savs ēdiens, elektrība, ūdens,un komunālie. Jānovåc aiz sevis trauki, un jauzkopj māja. Tad var dzīvot pie vecākiem, nesēžot tiem uz kakla.

NeheitoManiParTaisnibu @ 03.11.2023 17:15

Eksistē tikai fiziskā vardarbība. Sist bērnu nedrīkst. Bet ja vecāks tevi nolamā un tu uzreiz izfantazē kautkādu emocionālu vardarbību,tad tu pati esi debīliķe

Nedrīkst, bet tas notiek katru dienu ntajās ģimenēs. Un par piemēru varu minēt savu draudzeni, kuru regulāri sita māte un, kad viņa mātei pateica, kad sist bērnu ir aizliegts, tā māte tikai pasmējās un pateica, ka viņai ir vienalga. Un kā tad rikoties bērnam, kuru sit, bet pasakot ka nedrīkst tikai pasmējās. Bērns šajā situācijā neko nevar izdarīt, jo tā ir vecāku māja, vecāku noteikumi un viss.protams, bērns var pazvanīt uz kādu tālrruni un pasūdzēties, bet tad viņs iespējams nonāks uzraudzībā un viņu var izņemt no mājas. Vai tas ir tas ko bērns grib? Pamest vecāku mājas? Diezvai kāds bērns grib nonākt bērnu namā vai citur.. Tāpēc bērni klusē un neko nesaka par emocionālu vai fizisku vardarbību.un tad liekas, ka viss ģimenē ir kārtībā, lai gan regulāri notiek kā emocionālā vardarbība tā fiziskā un abas ir graujošas bērna psihei un veselībai. Kāpēc vecāki tā dara? Jo viņu vecāki arī tā darija. Kāda bērna vecākus, kuri sit savu bērnu, viņus arī bērnībā pārmācija un nu viņi atkārto to, ko ar viņiem darija, viņi savādāk neprot izpaust emocijas.

Neza000 @ 03.11.2023 21:54

Nedrīkst, bet tas notiek katru dienu ntajās ģimenēs. Un par piemēru varu minēt savu draudzeni, kuru regulāri sita māte un, kad viņa mātei pateica, kad sist bērnu ir aizliegts, tā māte tikai pasmējās un pateica, ka viņai ir vienalga. Un kā tad rikoties bērnam, kuru sit, bet pasakot ka nedrīkst tikai pasmējās. Bērns šajā situācijā neko nevar izdarīt, jo tā ir vecāku māja, vecāku noteikumi un viss.protams, bērns var pazvanīt uz kādu tālrruni un pasūdzēties, bet tad viņs iespējams nonāks uzraudzībā un viņu var izņemt no mājas. Vai tas ir tas ko bērns grib? Pamest vecāku mājas? Diezvai kāds bērns grib nonākt bērnu namā vai citur.. Tāpēc bērni klusē un neko nesaka par emocionālu vai fizisku vardarbību.un tad liekas, ka viss ģimenē ir kārtībā, lai gan regulāri notiek kā emocionālā vardarbība tā fiziskā un abas ir graujošas bērna psihei un veselībai. Kāpēc vecāki tā dara? Jo viņu vecāki arī tā darija. Kāda bērna vecākus, kuri sit savu bērnu, viņus arī bērnībā pārmācija un nu viņi atkārto to, ko ar viņiem darija, viņi savādāk neprot izpaust emocijas.

Vecāki pārnes savu traumu uz saviem bērniem, un tad tie bērni klūst traumēti un tālāk jau savus bērnus traumē. Tādēļ liela daļa šādu traumētu bērnu nevēlas savus bērnus, tikai tāpēc, ka viņiem bērnībā bija emocionāla un fiziskā vardarbība. Viņi negrib nodot tālāk savas traumas. Tāpēc neveido ģimenes, kas ir diezgan loģisks solis. Atliek iet terapijā tikai. Citu izeju neredzu kā izkļūt no traumatiskas pieredzes.

Neza000 @ 03.11.2023 22:08

Vecāki pārnes savu traumu uz saviem bērniem, un tad tie bērni klūst traumēti un tālāk jau savus bērnus traumē. Tādēļ liela daļa šādu traumētu bērnu nevēlas savus bērnus, tikai tāpēc, ka viņiem bērnībā bija emocionāla un fiziskā vardarbība. Viņi negrib nodot tālāk savas traumas. Tāpēc neveido ģimenes, kas ir diezgan loģisks solis. Atliek iet terapijā tikai. Citu izeju neredzu kā izkļūt no traumatiskas pieredzes.

Man vairāk šķiet, ka negrib savus bērnus tāpēc, ka nesaista bērnus, bērnību, ģimenes dzīvi ne ar ko pozitīvu. Ja agrā bērnībā to visu zemapziņā ieliek kā negatīvu pieredzi, no tās pārliecības var būt grūti atbrīvoties. Līdz ar to vēlāk nav vēlēšanās pēc tā. Man arī nav, un psihologam ko ieliku arī nav bērnu (bet nezinu vai ir sieva, šķiet, ka nav, video gredzeni pirkstos arī nav redzami). Protams, ne visiem tas tā izvēršas.