Tā kā es apmeklēju psihologu lai cīnītos ar pagātnes traumām (mobings skolas laikos, vardarbība ģimenē, abu vecāku zaudēšana ne nāvē, bet pamešana)
Tas viss ir atstājis zināmu nospiedumu manī. Ar prātu dzīvoju šodien, bet ķermeniski jūtu to pašu ko kādreiz, kas izpaužas kā trauksme. Esmu iegrābusies savā psiholoģē, nav tā ka man viņa nepatīk, bet gan viņas stratēģija. Es viņai atnesu savu dienasgrāmatu ko rakstīju 2022 gadā un taisījos nobērt kā zirņus, bet viņa man pasaka ka tā nav viņas stratēģija. Viņa strādā ar šeit un tagad. Ar mindfulness. Jebšu risina to kas notiek TAGAD un ko TAGAD var darīt lietas labā lai sadziedētu to kas noticis KĀDREIZ
Ziniet ir tāda filma peaceful warrior nu lūk viņa ir kā tāds Sokrāts
Vai jūs dzīvojat tagadnē vai mēdzat ieslīgt pagātnes vai nākotnes atmiņās?
Varbūt šeit ir vēl kāds ir ar kādu mentālo saslimšanu t.i veģetatīvā distonija, depresija? Varbūt variet pastāstīt kaut ko kā jūs savā dzīvē integrējat šeit un tagad.
Es piem eju meditatīvās pastaigās. YouTube ir pieejami guided meditation for walks. Man patīk.