Ļoti līdzīga tēma par draugiem jau bija nesen forumā no citas autores.
Man nav neviena drauga, un es ne minūti par to nepārdzīvoju, tikai uzgavilēju, ka esmu brīva. Bez draugu saistībām nav nevienam jāpielāgojas, jāzvana, jāraksta, nav vairs jasaskaņo brīvais laiks, kā, kur pavadīt. Redzu tikai ieguvumus, vairs nekontaktēties vispār. Nepārdzīvoju par draudzībām, kas beidzās skolā, tehnikumā un pēc tam, man ir pilnīgi labi būt vienai. Par cik esmu ļoti liela intriverte, es mīlu laiku pavadīt vienatnē un ar otru pusīti tas arī viss. Nekādas draudzības nemeklēju, nepietrūkst. Runājot par iemesliem, kapec pazuda draugi, tāpēc ka, mainījās intereses draudzenēm interesēja alkohols,draugu tusiņi, nodarbības, kas man galīgi neinteresēja.
Tagad tuvu pie 30 gadiem attapos, ka man ir 0 draugu, tiešām vairs nav vispār neviena.
Kāpec tevi tas tik ļoti satrauc? Atbildi pati sev uz šo jautājumu. Man arī ir 0 draugu ,mans ex pat mani nedaudz apsmēja un pazobojās, ka man nav draugu, bet es to ļaunā neņēmu, jo visiem draugi nav vajadzīgi. Turklāt viņš mēdza sūdzēties, ka nav miera no tiem draugiem, zvana katru otro dienu. Ja tu esi super ekstraverts cilvēks un nevari iztikt bez draugiem, nu tad ej uz kādām nodarbībām un meklē sev tos draugus.
Ko esmu piefiksējusi, ka ir daži draugi, kuri draudzējas, jo tā ir izdevīgi, un draugs būdams, tu viņiem sniegsi pakalpojumus.
174
