Sveikas,
Vēlējos uzrakstīt savu sāpi un dzirdēt citu cilvēku skatu no malas, citādāk vāros savā sulā.
Esmu kopā ar puisi 4,5 gadus. Attiecību sākumā es pārvācos uz viņa pilsētu, jo viņš tur studēja, es pametu savu dzīvi savā pilsētā un sāku tur dzīvi no 0. Ar laiku sapratu, ka nu galīgi negribu te palikt, un kad viņš beigs studēt, tad pārvāksimies. Viņš piekrita, pat apspriežam plānus lēnām, kur varētu utml.
Un te sākas problēma. Saviem draugiem un ģimenei viņš vispār par šiem plāniem neko nav teicis, un tieši otrādi, kad viņš ir ar draugiem, esmu dzirdējusi kā viņš piemin to, kur te gribētu dzīvot, ka tajā rajonā nākotnē grib iegādāties īpašumu utml, atrast darbu, jeb pilnīgi pretēji mūsu plānam pārvākties. Kad prasu kā tad tā, tad atbild, ka tas tik tā, tikai kipa potenciāli, ja nu gadījumā mēs te tomēr paliktu.
Un visa šī dēļ man ir parādījušās šaubas, ka īstenībā viņš grib un plāno palikt te, tikai nepietiek dūšas to atklāti man pateikt, tāpēc man stāsta kaut ko citu,nezinu, varbūt gaida, ka es tomēr pati pārdomāšu te palikt vai kaut kā tā.
Tāpēc bieži vien tagad jūtos kinda apčakarēta, ka es viņa dēļ pametu visu, kas man bija (darbs, dzīvoklis, draugi utt), uzsāku ar viņu kopdzīvi, bet viņš manis dēļ nav gatavs uz to pašu (nevajag pārvākties uz manu pilsētu, bet atrast kaut ko pa vidu, piemēram).
Šī visa sakarā jūtu to, ka man sāk parādīties tāds kā resentment pret viņu, tāpēc ir parādījušās domas par šķiršanos, jo vairs nejūtos droši par savu nākotni un laiku tērēt bezjēgā arī negribas....
20
