Sveiciens. Dzīvoju diezgan specifiskā vietā, ir lauku saimniecība, dzīvnieki. Šķīrusies sešus gadus, audzinu divus bērnus, jaunieši/pusaudži, strādāju. Pagājušā gadā iepazinos ar vīrieti ar kuru likās, ka vērtības un mērķi sakrīt t.i. - viņš vēlējās ģimeni, runājām arī par bērniem, kopdzīvi , kopīgu biznesu ( varbūt tās viņam bija k.kādas rozā brilles), nezinu. Īpaši neizsargājāmies, tagad esmu stāvoklī, jau 5 mēnesis, visas runas par MUMS ir apklusušas. Ilgi nevienam no savējiem nestāstīja par mazuli, draugus tuviniekus nepazīstu, finansiāli neiesaistās. Ieminējos par sarakstīšanos (nav runa pat par kāzām, tikai juridisku dok.sakārtošana) ,lai mazulim būtu pilna ģimene, tur nejūtas gatavs. Esmu diezgan apjukusi un sajūta kā piemānītai, jo, ja zinātu ,ka nejūtas gatavs, izsargātos, pirms tam runājām, ka abi gribam bērnu. Man ļoti žēl sevis un mazuļa un tas, ka būs jāaudzina vienai. Vecums 30++ Esmu pašnodarbinātā, slodze ir jāsamazina, ienākumi mazinās, izdevumi palielinās ( ārstu vizītes, neapmaksātās analīzes, ceļu izdevumi, vitamīni papildus un medikamenti + vēl lielie bērni. Vakaros bieži moka bezmiegs un raudu. It kā esam kopā joprojām... un jūtu, ka sāku norobežoties no drauga, iekšā ir rūgtums par situāciju + visu sarežģī profesija, jo viņš nav Latvijā visu laiku (jūrnieks) . Gaidu ļoti savu mazuli un jau tagad viņu mīlu, bet sajūta, ka nesaprotu, kādēļ pieteicās tieši tagad, un kādēļ vispār es parakstījos uz mazuli ārpus laulības :(.