Man visvairāk ir bail no zīdaiņa perioda, ja nu neparādās tas instinkts, vai vel sliktāk - rodas depresija. Ja nu neparādās tas instinkts un neizdodas pareizi rūpēties par mazo?
Kā arī - nezinu kā justos, kad jābūt visu laiku mājās, bail sevi pazaudēt, zaudēt karjeru (esmu pašnodarbinātā un dekrēta laikā sanāk pazust no aprites).
Man tgd ir 30 un man arvien vairāk un vairāk liekas, ka tas nav man
Andie @ 19.04.2023 11:09Es pieļauju, ka +/- tvuu autores veecumā varētu būt ~30 gadi.
Man kinda līdzīgi, ka nekad nav bijis tas haips par bērniem vai vēlme baigā, bet es arī neizslēdzu iesepjamību, ka mazums kādreiz, bet pēc 25 gadu vecuma, man sāka likties, ka drīzāk tomēr tas nav man. Man tgd ir 30 un man arvien vairāk un vairāk liekas, ka tas nav man, jo man daudzas paziņas un draugi ir ar maziem bērniem, ir stāvoklī vai plāno, un es saprotu, ka tās ir mega pārmaiņas, baisas mega pārmaiņas, kas mani neuzrunā totāli. Ja mans parastais moto ir labāk izdarīt un nožēlot nekā neizdarīt un nožēlot, tad šis ir tas viens visnīgais izņēmums, kur labāk neizdarīt un nožēlot, nekā izdarīt un nožēlot, jo tas stasts vairs nebūs tikai par tevi un ap tevi, bet būs plus šis vēl viens cilvēks, kas būs ļoti atkarīgs no tevis vismaz pirmos dzīves gadus 10 tiešām. Tagad man nav tā, ka es baigi izjūtu to saviedrības spiedienu, iespējams, vnk ingnorēju, bet agrāk bija jūtams vairāk. Jo jāapzinās, ka tu ar to bērnu arī vari palikt viena, vai tiešām tu to arī tad gribēsi, vai tas ir tikai tagadēja situācijā, kad tev ir partneris, pat ja partneris pauž vēlmi, ka viņš grib, tas nenozīmē, ka tev automātiski ir jāgrib, jo visas sekas, tās būs tev, nevis viņam. Ja es varētu būt tēvs es droši vien arī gribētu bērnu, bet es negribētu būt māte...sooo....jā.
TuunEs @ 19.04.2023 14:06
Ja godīgi nezinu pilnīgi nevienu adekvātu mammu(kurai nav pofig uz bērnu), ka reāli nožēlotu. Nu pilnīgi neviena. Ja piedzimst dzeguzei, narkomānei vai dzērājai, tad tur jau ir cits stāsts.
Jā ir dienas, kad var būt grūtāk, bet tas tiešām ir atkarīgs no Tevis pašas un kā Tu uz to skaties.
Nav jābūt SUPERmammām un kā jau iepriekšējā komentārā minēja arī nav jākaunās no palīdzības prasīšanas.
Es te necenšos pierunāt, bet jāapzinās, ka arī 40 gados var domas mainīties un tad jau varbūt par vēlu.
Pēc manām domām, ja ir vēlēšanās, bet ir vienkārši bailes, tad tas īsti nav iemesls.
Ja ir kategorisks nē, nepatīk, riebjas, tad, protams, šajā gadījumā pat nebūtu jēga neko teikt.
TuunEs @ 19.04.2023 14:06
Ja godīgi nezinu pilnīgi nevienu adekvātu mammu(kurai nav pofig uz bērnu), ka reāli nožēlotu. Nu pilnīgi neviena. Ja piedzimst dzeguzei, narkomānei vai dzērājai, tad tur jau ir cits stāsts.
Jā ir dienas, kad var būt grūtāk, bet tas tiešām ir atkarīgs no Tevis pašas un kā Tu uz to skaties.
Nav jābūt SUPERmammām un kā jau iepriekšējā komentārā minēja arī nav jākaunās no palīdzības prasīšanas.
Es te necenšos pierunāt, bet jāapzinās, ka arī 40 gados var domas mainīties un tad jau varbūt par vēlu.
Pēc manām domām, ja ir vēlēšanās, bet ir vienkārši bailes, tad tas īsti nav iemesls.
Ja ir kategorisks nē, nepatīk, riebjas, tad, protams, šajā gadījumā pat nebūtu jēga neko teikt.
Andie @ 19.04.2023 14:22
Es gan zinu pārīti, kas varbūt ne gluži nožēlo, ar vārdiem, ka tas viņām dzīvi sabojāja, bet ir izteikušās, ja būtu iespēja, pagriezt laiku atpakaļ, viņam būtu pilnīgi cits lēmums, tās noteitki nav ne dzeguzes, ne narkomānes, bērnus ir izaudzinājušas, viss ir normāli, ģimene ir bijusi normāla. Pamatā tā būtu tā PSRS paaudze, kam bērni dzima 70-90tajos.
Un btw 40 gados nav par vēlu, principā nav par vēlu kamēr nav menopauze.?
Es labāk kodīšu pirkstos, ka nav nevis, ka ir bet esmu sabojājusi dzīvi sev un vēl kādam.
Andie @ 19.04.2023 14:22
Es gan zinu pārīti, kas varbūt ne gluži nožēlo, ar vārdiem, ka tas viņām dzīvi sabojāja, bet ir izteikušās, ja būtu iespēja, pagriezt laiku atpakaļ, viņam būtu pilnīgi cits lēmums, tās noteitki nav ne dzeguzes, ne narkomānes, bērnus ir izaudzinājušas, viss ir normāli, ģimene ir bijusi normāla. Pamatā tā būtu tā PSRS paaudze, kam bērni dzima 70-90tajos.
Un btw 40 gados nav par vēlu, principā nav par vēlu kamēr nav menopauze.?
Es labāk kodīšu pirkstos, ka nav nevis, ka ir bet esmu sabojājusi dzīvi sev un vēl kādam.
Arabesq @ 19.04.2023 14:42
Piekrītu. Un mūsu sabiedrībā pateikt pat “ja es varētu patīt laiku atpakaļ…” ir baigā drosme, jo tajā brīdī tu tiec norakstīta kā šausmīga māte (kas ne vienmēr tā ir). Tāpēc teksti par to, ka “es gan neko tādu neesmu dzirdējusi” ir, godīgi sakot, komiski.
TuunEs @ 19.04.2023 14:49
Ha, bet tieši tā! Ja man pateiktu, ka zini es reāli nožēloju, ka esmu viņu piedzemdējusi, tad man tas būtu kā red flag mātei un man būtu ļoti žēl tā bērniņa.
Nožēlo ir vienāds ar to, ka es viņu nemīlu.
Un tur nav ar ko lepoties.
Ja saka es labprāt patītu laiku atpakaļ un tad paskaidrotu ko darītu savādāk es saprastu, nevis vienkārši, ka vispār nožēlo sava bērna eksistenci un nekad dzīvē nebūtu dzemdējusi.
TuunEs @ 19.04.2023 14:45
Kāds tieši lēmums, ka nedzemdētu vispār?
Šeit varbūt vairāki varianti no šādas atbildes, kur uzreiz nenozīmē, ka nožēlo, bet būtu darījušas kaut ko savādāk. Kaut vai kā, piemērs, nesteigtos tik ātri bet vēl padzīvotu sev.
Par vēlu es domāju ne tikai fizioloģiski, bet vai būs vēl īstais vīrietis pie sāniem ar ko būs vēlme un spēki pie tā bērna tikt.
Arabesq @ 19.04.2023 14:53
Nē, nav. Bērnu var mīlēt un tajā pašā laikā ilgoties pēc ceļošanas un bezrūpīgas dzīves. Šī ir ļoti šaura domāšana, tajā pat laikā tepat izskan “kāpēc jūs uzskatat, ka māmiņas nevar būt karjeristes”. Tajā pat laikā - kāpēc māmiņas nevar ilgoties pēc bezrūpības un laika bez bērniem?