Attiecības

Diezgan maz informācijas, taču pieļauju, ka mainās prioritātes. Nevar un negribās pie visiem braukt, ar visiem draudzēties. Gribās savu dzīvi
Ja cikvēki jūtas apdalīti, vai, tavuprāt, tas ir pamatoti un vai vispār Tevi uztrauc. Ja Tu jūties labi, nav emocionāls un vēl nez kāds pagrimums, šaubos, vai ir jēga satraukties
Ja to saka vecāki, ir vērts aizdomāties

Uzskatu, ka ir pilnīgi normāli justies kādā dzīves posmā savādāk nekā ierasts dažādu apstākļu pēc (darbs, nogurums, attiecību problēmas) , un par to var otram pateikt, kā viedokli no malas,bet nevajag to izteikt kā kritiku.👍
Par ciemošanos - ne visi izjūt vajadzību kontaktēties, vai iet ciemos pie draugiem,vai uzņemt viesus un tas ir normāli.
Cilvēki ir dažādi vienam vajag komunikāciju 50% dienā piemēram citam mazāk vai vispār nevajag.
Vienai sievietei vajag katru nedēļu runāties ar draudzenēm pa telefonu. Staigāties kopā.
Citas vispār neizjūt vajadzību pec kontakta. Un nodarbojas ar citām lietam.

Nedaudz konkrētāk - runa par ģimenes locekļiem/draugiem kas arī tik tuvi kā ģimene. Pat ja arī nejūtos tip top labi, neuzskatu, ka esmu citiem parādā paskaidrojumus. Ja pavisam konkrēti - viena frāze palika atmiņā, ka redz es neesmu bijusi “godīga”. Ne kā pārmetums, ka par kaut ko meloju, bet vairāk ka nestāstu neko daudz. Nezinu, ja es reizi gadā satieku to cilvēku, neuzskatu, ka man ir jābūt centrā un jāber savu sirdi laukā, liekas nedaudz strīds ne par ko. Uzņemšana ciemos nav tāda ieskriet ciemos, mani konkrētie cilvēki dzīvo katrs savā valstī un arī es LV nedzīvoju, netiekamies bieži. Iespējams tas ir nepareizi noformulēts “nezinu kā reaģēt uz šo, gribu palīdzēt”, kas lien ārā caur pārmetumiem, nezinu.

Nu es nezinu. Es teiktu, ka tas ir normāli, ka nav vēlmes vienmēr ar visiem kontaktēties un visu savu dzīvi stāstīt. Es arī tāda esmu. Un citreiz tas pat var kļūt apnicīgi, ja ģimenes locekļi vai draugi zvana regulāri vai pat vairākas reizes dienā, lai dalītos ar savām lietām. Un tajā pašā laikā tu (piemēram) nestāsti īsti neko, jo, pirmkārt, nav ko īsti stāstīt un, otrkārt, nemaz negribi baigi pļāpāt. Un tad cilvēki sāk uzbrukt ar - kas tev noticis pēdējā laikā?
Saprotu.
Man bija tieši tāda tā situācija.
Es sāku sarunas padarīt par sarunām ar kaut kādu jēgu. Pati, ja nebija nekas stāstāms vairs nezvanīju. Vai arī ja man bieži zvanīja, necēlu un drusku vēlāk uzrakstīju whatsappā ''tagad nevaru runāt, kaut kas svarīgs? Raksti te'' tā nu man visi sāka zvanīt daudz retāk. Zvaniet man tad kad ir kaut kas svarīgs.
Kādreiz es arī ar savām labākajām draudzenēm varēju gandrīz vai dienām runāties pa telefonu videozvanos, tagad tomēr pieaugušo dzīve, darbs, jauni draugi, savas lietas. Nav vairs laika pļurkstēt par muļķībām stundām ilgi. Un patiesībā nav man vēlme arī vairs stāstīt par katru mazāko sīkumu.