Mana dzīve iet līku loču,pēdējā laikā esmu diezgan sagurusi. Protams, savu izvēļu dēļ. Miljonu nenoplenīšu,bet darbs diezgan ir ieviesis savas korekcijas. Esmu izlēmusi iet prom maijā. Bet tas mani neiepriecina un nespēju savākties. Kad atnāku mājās, stāstu savas nebūšanas draugam,protams, viņš nevis atbild "viss būš oki. " Bet kaut kā vēl vairāk padziļina šo visu situāciju ar frāzēm "tev klapītes kā zirgam uzliktas, neko citu neredzi" Tu varētu nestrādāt,lai gan viņa konta atlikums neļauj man īsti atslabt. Nu stāsts par to,ka jebkura situācija,ko teikšu, beigsies ar to,ka labāk būtu neko neteikusi. :D aiz visiem tiem tekstiem es zinu,ka viņš cenšās,lai tikai man būtu beigās viss labi,bet es tās viņa apslēptas domas nedzirdu. Tas kaut kādā mērā atgrūž. Vai jums ir bijusi šāda pieredze?
Varbūt es čīksu par daudz. Pat tās situācijas nav tik trakas. Bet liekas,ka mājās es varu būt pati. Liekas,ka jāsavācās,lai tikai man nebakstītu vēl vairāk. Viss beidzās ar to,ka savā pazušsanas periodā man jātiek galā pašai. Neviens nesaka,ka netikšu galā, tikšu. Tikai šī padziļinātā moralizēšana man nedaudz traucē. Un gribās tā viegli un ar humoru. "Tu dzīvo par daudz pagātnē." Tā ir, viņam taisnība.
Kā arī, es nebiju sev nopirkusi zāles laicīgi,jo migrēna bieži. Stāstu,ka biju aptiekā,bet ārste nebija izrakstījusi pareizo skaitu! Nu jā, varēju piezvanīt,bet nebija laiks vairs. Par to arī dabūju brāzienu,ka nedomāju par sevi laicīgi. Taisnība jau viņam ir. Bet laikam tas brāziens liekas lieks.
Sākumā laikam sevi jāsavāc un tad jāiet attiecībās. Bet varbūt es tiešām kaut ko nesaprotu.
235
