Sveikas.
Esmu tādā interesantā situācijā. Iepaticies kolēģis. Patiesībā jāsaka, ka esam tādā kā draugu statusā, bet šķiet, ka patiesībā viens otram simpatizējam. Tā 100% varu pateikt tikai par sevi. Bet tā muļķīgi. Abi esam aizņemti un šķiet, ka tas kas man viņā patīk ir tas, ko nespēju iegūt no sava drauga un domāju, ka viņam kas līdzīgs, jo savā uzvedībā ir tāds apdomīgs. Zinu, esmu runājusi ar draugu par lietām, kas mani neapmierina attiecībās, bet izmaiņu nav un arī vairs uz tām neceru. Tehniski saliekot lietas kopā būtu jāšķiras, bet ir pieradums un stabilitāte, ko es neatrastu citās attiecībās. Un tam kolēģim ir ģimene. Turklāt tur nesanāktu nekas ilgstošs, jo vecumu starpība ir pārāk liela. Bet viņā tāds viedums, empātija, mierīgums. Nu stulbi kaut kā.