Cik ciešās attiecībās esat ar saviem vecākiem? Vai savā dzīvesveidā esat līdzīgi domājoši, vai krasi atšķirīgi? Kā rīkotos, ja redzētu, ka vecāku dzīvesveids sāktu atšķirties no sabiedrībā pieņemtajām normām?
Esmu ilgstošā dillemā. No vienas puses gribas palīdzēt, kaut ko glābt, no otras puses nevienam nav jāaudzina pieaugušus cilvēkus, kas paši tādu dzīvesveidu ir izvēlējušies.
Vecākiem ir savdabīga uztvere par tīrību un kārtību, ir redzamas iezīmes vācējiem. Visas interesējošās tēmas ir par un ap kaitēm, slimībām, cik viss ir grūti, slikti un spriedelēšana par kaimiņu/darba kolēģu dzīvēm, bet ne mazākā vēlēšanās uzlabot savu dzīves kvalitāti. Negribēšana uzņemties atbildību par savu dzīvi un elementāru, pašsaprotamu pamatlietu dramatizēšana par darbībām, ko ikdienā veic jebkurš no mums. Gaidas, ka visu atnesīs, atvedīs, ieliks rokās un izdarīs viņu vietā. Un pat tad neapmierinātība.
Ir morāli grūti, jo jau no mazotnes esmu krasi atšķirīga, ar pārliecību, ka paši esam atbildīgi par savas dzīves kvalitāti. Es neiebilstu palīdzēt un atbalstīt, bet man ir sajūta, ka es esmu mamma, kas visu laiku audzina, strostē, saka, kas jādara, un man pretī ir niķīgi bērni, kas visu laiku atrunājas, čīkst, atbildību pārveļ uz kādu citu vai likteni. Kāds ir saprātīgākais risinājums - turpināt visu laiku seko līdzi vai pieņemt?
211
