Laulība

Katrs jau pats izvēlas ko tad ar to savu pirkstu darīt. 😃
Man personīgi šķiet, ka tā ir cieņa vienam pret otru attiecībās un būšana tuvāk viens otram. Piederība. Kā arī citu meiteņu komentāri par juridisko pusi. Nekā slikta, nosodoša vai nepareiza neredzu apprecoties. Manuprāt forši. :)

Piekrītu. Latvijā sieva no vīra tāpat vien pusi nedabūs. Mums ir iestrādāts Civillikumā, kas ir atsevišķa manta un laulības laikā kopīgi iegūtā manta arī ir stiepjams jēdziens. Sieviete, kura finansiāli nav piedalījusies kopdzīvē var no tās arī aiziet plika un nabaga un pusi viņai neredzēt. Tas ir vairāk ASV un citur vai filmās.

Tā ir. Ir pat valstis, kurās pat ja tu neesi precējies, bet tikai dzīvo kopā kādu laiku, tad sieviete var pieprasīt kaut ko no vīrieša WTF :D tas vispār sķiet brain dead. Tas ir vienkārši nākamais solis, lai vēl vairāk sarīdītu un atsvešinātu dzimumus viens no otra. (variet šo pierakstīt klāt pie sazvērestības teorijām).

Laulība nozīmē lielāku juridisku aizsardzību. Nereģistrētas attiecības valsts nesargā. Ja pāris nav precēts, likuma priekšā viņi viens otram ir svešinieki, pat ja nodzīvojuši kopā desmitiem gadu.
Un savstarpējie apzīmējumi arī ar laiku kļūst savādi. Jaunībā tas vēl ir neuzkrītoši, bet ja abiem ir 60 gadi, tad "tā ir mana draudzene" vai "tas ir mans draugs" izklausās dīvaini.

GhostGG @ 04.01.2023 18:20

Viss ir atkarīgs no Valsts, kurā šī laulība tiek reģistrēta. Latvijā samērā ir ok, ja vīrietis ir gudrs, tad var visu sakārtot tā, ka ja nu tomēr sanāk šķirties, tad tevi "neizdrāzīs" pēc pilnas programmas. Savukārt ārzemēs tur ir pilnīgs čau un kukū. Personīgi, es tiešām nespēju saprast, kā vispār tas tika pieļauts, ka tādi likumi un kā strādā "family court" vispār eksistē. Tur tiešām nav jābrīnās, ka vīrieši nevēlas precēties, jo ja tu dziļāk papēti kādi ir tie likumi, tad tu ātri vien saproti, ka sievietes pat tiek daļēji "iedrošinātas" sķirties, pat laulības līgumi tiek apieti. Tas ir apmēram tā - tu aplaupītu banku, ja tu zini, ka tev par to nekas nebūs? domāju 99% cilvēku teiktu, ka jā. Nedomāju, ka uz tādiem principiem būtu jāveido cilvēku savienība, bet nu, tā nav nejaušība, tas viss ir speciāli viedots ar tādu nodomu.

Piekrītu. Latvijā sieva no vīra tāpat vien pusi nedabūs. Mums ir iestrādāts Civillikumā, kas ir atsevišķa manta un laulības laikā kopīgi iegūtā manta arī ir stiepjams jēdziens. Sieviete, kura finansiāli nav piedalījusies kopdzīvē var no tās arī aiziet plika un nabaga un pusi viņai neredzēt. Tas ir vairāk ASV un citur vai filmās.

Kopumā neuzskatu par vajadzīgu no juridiskās puses. Gandrīz visu var sakārtot tāpat. Īpašuma tiesības, mantojumu, apdrošināšanu, pensiju otram novēlēt, visu. Vienīgie daži izņēmumi - ja otrs ir slimnīcā, tad teorētiski laiž tuviniekus/radiniekus, taču reālajā dzīvē es neesmu dzirdējusi, ka pie smagā stāvoklī esoša pacienta nepielaistu dzīvesbiedru/bērna otru vecāku, zinu vairākus, kuri ir tikuši klāt slimnīcā otram, teiktu, ka tas ir mīts. Nākamais kāzuss - sabrūk Maxima - kompensāciju dabūs tikai kopīgais bērns. Dzīvesbiedrs nē. Ja esi sieva/vīrs, tad dabūsi. Bet pašam sevi jāapdrošina un jānorāda labuma guvējs dzīvesbiedrs. Aizbildniecība par bērnu pie normālām attiecībām netiek maisīta ar laulību jautājumiem, tur problēmu nav. Un strīdu par aizbildniecību/saskarsmes tiesībām var atrast arī bez laulības šķiršanas. Es nenosodu laulību, esmu par, bet tas ir, manuprāt, vairāk emocionāls rituāls, savienība, tradīcija, cienījams, ļoti svarīgs un svēts elements attiecībās, bet tikai no juridiskā viedokļa tam nav gana stipru par argumentu.

Viss ir atkarīgs no Valsts, kurā šī laulība tiek reģistrēta. Latvijā samērā ir ok, ja vīrietis ir gudrs, tad var visu sakārtot tā, ka ja nu tomēr sanāk šķirties, tad tevi "neizdrāzīs" pēc pilnas programmas. Savukārt ārzemēs tur ir pilnīgs čau un kukū. Personīgi, es tiešām nespēju saprast, kā vispār tas tika pieļauts, ka tādi likumi un kā strādā "family court" vispār eksistē. Tur tiešām nav jābrīnās, ka vīrieši nevēlas precēties, jo ja tu dziļāk papēti kādi ir tie likumi, tad tu ātri vien saproti, ka sievietes pat tiek daļēji "iedrošinātas" sķirties, pat laulības līgumi tiek apieti. Tas ir apmēram tā - tu aplaupītu banku, ja tu zini, ka tev par to nekas nebūs? domāju 99% cilvēku teiktu, ka jā. Nedomāju, ka uz tādiem principiem būtu jāveido cilvēku savienība, bet nu, tā nav nejaušība, tas viss ir speciāli viedots ar tādu nodomu.

Man tas papīrs ir ļoti svarīgs. Būsim godīgi, nav oficiāli viss sakārtots un tu esi nekas tam cilvēkam. Ne īsti slimnīcā varēsi apciemot (ja laiž pašus tuvākos), ne parakstīt kādus dokumentus, ja otra puse, nedod Dievs, kļūst rīcībnespējīga. Protams, arī citas juridiskas lietas, ko uz sitiena nevaru atcerēties.
Neuzskatu to par kaut kāda veida finansiālu pasargāšanu, bet par elementāru lietu, lai būtu pilnvērtīgs pāris. Labi... te jau drusku dramatiski uzrakstīju, taču kaut kā tā ir.
Man šķiet ļoti dīvaini, ja pāris izvēlas radīt bērnus un neprecēties. Saprotu, ka kāzas ir dārgs prieks, taču sarakstīšanās nemaksā kosmosu. Attaisnojums, ka negribās papīrus smērēt (dažas reizes esmu dzirdējusi no vīriešiem) vispār ir zem katras kritikas. Kā var būt kopā ar cilvēku, kas nešķiet papīru "smērēšanas" vērts?