Sveikas!
Nedēļas nogalē ar mīļoto divvientulībā svinējām manu dzimšanas dienu skaistā muižā, kurā ierīkots arī viesu nams. Sniedziņš ietinis apkārtnes kokus pasakainā mētelītī, blakus aizsalušā ezera ledus atstaro mēness gaismu, un tikai mēs divi vien...
Sprakšķ kamīns, vāzē uz galda man dāvātais lielais tumši sarkano rožu klēpis, glāzēs sarkanvīns, un Bēthovena mūzikas skaņās esmu ieritinājusies Mīļumam azotē. Pilna laime.
Es pieeju un atvero mūsu otrā stāva logu, lai istabiņā ienāk dzestrais ziemas gaiss. Paraugos lejā baltajā sniegā, un ieraugu tajā svaigi parādījušos tumšu svītru. Mazliet sabijos, nodomāju, ka tā varētu būt kāda zīme no kosmosa šajā vientuļajā vietā. Aicinu Mīļumu un prasu viņam, kas tas varētu būt.
Un viņš sakautrējies atbild, ka bijis nupat ārā lielajās darīšanās (numuriņā bijis neērti no manis iespējamā aromāta dēļ). Un tad pēc defekācijas esot noslaucījis dibenu, velkot to kailu pa balto sniegu. Esot to iemācījies laukos no sava suņa Ringo.
Šķita mazliet jocīgi, taču reizē arī novērtēju viņa cieņu pret mani.
Ko jūs domājat par šādu atgadījuma un mīļotā cilvēka rīcību?
554
