Dārgā dvēseles māsa Lauma,
kad Tu minēji brūnu svītru sniegā, manā iztēlē tas viss iezīmējās nedaudz citādi. Atvainojos, ka iespraukšos te ar savu stāstu, taču uzskatu to par ievērības cienīgu atgadījumu manā mūžā, un vēlos ar šo brīnumaino jebšu brūnumaino kuriozu padalīties arī ar jums.
Tas notika pirms gadiem sešiem, kad mēs ar vīru ieradāmies svinēt kādas jaunas dāmas kāzas, un vakaru palielā radu kompānijā pavadījām viņu pašu glaunā lauku mājā. Galds bija bagātīgi klāts. Mans lielākais prieks - un arī lielākā bēda - bija varen labas brētliņas, ko namamāte bija personīgi atvedusi no tālās Sanktpēterburgas. Tovakar pirmo reizi savā dzīvē ēdu kaut ko ar tik lielu baudu, nekā nevarēdama atēsties. Kā jums arī tas varētu būt zināms, brētliņas ir visai sāļas, un ēdot vienmēr nepieciešams iemalkot kaut ko atspirdzinošu, nedaudz atgūt duku, un tad ar jauniem spēkiem šņakstināt tālāk. Man krietni paveicās, jo tieši aiz mana krēsla namamāte bija nolikusi spaini ar svaigi slauktu pienu. Tā nu es tajā vakarā izēdu pus spaini brētliņu un pa virsu uzdzēru tik pat svaigi slaukta piena. Jūs jau droši vien saprotat (bet es tolaik vēl nesapratu), ka vēderā tas drīz vien rada ārkārtēju, es pat atļautos teikt - katastrofālu - situāciju.
Es attapos mājas otrajā stāvā, kad man pēkšņi sānā kā ar dunci iedūra. Sākumā nodomāju, ka slepkavnieks tumsā slēpjas, bet tomēr tā nebija vis. Pēc pazīstamā, bet toreiz jau daudz piesātinātākā aromāta tūlīt jau arī aptvēru, kādi dabas procesi tuvākajos brīžos diktēs manu likteni. Liku lietā visas fizikas zināšanas, kas vēl aizķērušās mana prāta nostūros, un ātri aprēķināju, ka skrienot uz tualeti pirmajā stāvā, uztaisīšu avāriju jau uz kāpnēm starp astoto un piekto pakāpienu, un kritīšu mūžīgā negodā visu viesu acu priekšā.
554
