Visu mūžu nodzīvoju Grīziņkalnā, tikai pēdējos dažus gadus esam prom un, pat atgriežoties ciemos pie paziņām, kas tur vēl dzīvo, gribas teikt - paldies Dievam! Nav jau tā, ka nariki tur pa ielām mētātos dienas laikā, Iai gan parkā tāpat šļirces mētājās, bet ja sanāca braukt vēlākā vakarā ar autobusu, tad ātri centos no pieturas tikt līdz mājai. Tās drūmās, mazās, tumšās šķērsieliņas, brr... Par cik dzīvojām pirmajā stāvā, naktīs periodiski bija dzirdamas visādas apdzērušās un aizdomīgas kompaškas, kas vazājas pa ielu. Ja dzīvo tuvāk pašam parkam, jārēķinās, ka vasarā būs nebeidzamais troksnis no skeitparka pasākumiem praktiski katru dienu tā, ka logu nepaturēsi vaļā diži.