Cik bieži jūs ciemojaties pie sava vīrieša radiem? Un vai to darāt ar prieku?
Mana vīrieša radi dzīvo laukos, mēs - pilsētā, tāpēc ciemošanās aizņem vairākas stundas, kur ietilpst iešana pirtī, sēdēšana pie galda, runāšanās. Bieži nebraucam, bet reizi vai divas mēnesī stabili. Esmu introverts, arī darbā ir pastāvīgs kontakts ar cilvēkiem ik dienu, tāpēc tas nogurdina un brīvdienās negribas nevienu redzēt. Šādas ciemošanās man neliekas kā atpūta, jo laiku aizņem gan ceļš turp atpakaļ, ciemošanās, gatavošanās, tāpēc var teikt, ka tā ir visa diena un brīvdiena, kuru varu pavadīt tikai pēc saviem ieskatiem, paliek tikai viena, tad atkal jādodas uz darbu un nejūtos atpūtusies.
Pret vīrieša radiem nav iebildumu, kā cilvēki viņi ir forši, bet man nekad nav gājušas pie sirds visādas ciemošanās, pasēdēšanas, tas liekas nogurdinoši. Braucu ne vienmēr, ir reizes, kad atsakos braukt. Vīrietis nesaprot, kā braukšana ciemos var nelikties kā atpūta. Turklāt ir reizes, kad darbdienā radi spontāni piezvana un saka, lai braucam ciemos. Piedodiet, bet man nav vēlmes pēc garas darba dienas kaut kur vēl braukt un atgriezties vēlu vakarā, likties uzreiz gulēt un no rīta agri celties. Vīrietis tad to ņem pie sirds, jo domā, ka man nepatīk viņa radi, kaut arī tā nav. Regulāri par to ir nelieli kašķi, jo viņš neizprot, kā var būt vēlme atpūsties no cilvēkiem, pabūt mājās un izbaudīt to, ka ir brīvs laiks.
Pie saviem radiem viņu nevelku, neapvainojos, ja atsakās.
Zinu, ka izklausos pēc egoistes, bet nav vēlmes arī brīvajā laikā darīt lietas, kas liek justies nekomfortabli. Paklausīšos jūsu pieredzi.
1318
