Jau kādu laiku strādāju kopā ar kolēģi, pret kuru radušās jūtas. Sākumā bijām vienkārši kolēģi, tikai pēc pusgada sapratu, ka radušās jūtas pret viņu. Tā nu sanācis, ka ikdienā braucam kopā uz darbu, ja viņš brauc ar auto, tad parasti paķer mani no pieturas, kurā gaidu sabiedrisko transportu. Tad ceļā kopīgi smejamies un runājam par viss kaut ko, tāda sajūta, ka ar viņu es jūtos es pati, nav jāpiedomā ko un kā saku. Pa ceļam uz darbu, braucam garām benzīntankam un jau vairākas reizes viņš vienkārši ir nopircis man našķi. Arī es ik pa laikam viņam no rītiem iedodu kaut ko garšīgu. Kādu laiku atpakaļ rīkojām pasēdēšanu pie kolēģa - vajadzēja sapirkt produktus vakaram un tieši man viņš piedāvāja braukt līdzi, protams, bez domāšanas piekritu. Kad produkti tika nogādāti pasākuma norises vietā, viņš man iedeva izbraukt ar savu mašīnu( pirms tam biju teikusi, ka tikai vēl lieku tiesības). Man tas tik daudz nozīmēja, kad viņš vēl pateica, ka man pietiekami uzticas un es labi braucu. Es pēctam visu vakaru nevarēju to aizmirst un smaidīju. Nesen vajadzēja no darba aizvest mājās mēbeles, kuras biju pasūtījusi - 2 kastes katra pa 15 kg - viņš pats paprasīja vai nevajag mani aizvest mājās, par ko es biju diezgan pārsteigta, un protams, ka piekritu. Kad bijām nonākuši līdz manām mājām viņš pat pats uznesa kastes līdz manam dzīvoklim. Pēc tam pavadot viņu, paņēmu līdzi iznest atkritumus, liftā viņš izņēma man atkritumu maisu no rokām un teica, ka paturēs. Nesen man bija dzimšanas diena un viņš man uzdāvināja konfekšu kasti, es to nemaz negaidīju. Arī viņa dzimšanas dienai es sagatavoju dāvanu - īsti nebija ideju ko lai uzdāvina - tāpēc, nopirku viņa mīļāko minerālūdeni bunžiņā un pasūtīju piekariņu ar viņa mašīnas numuru. Par dāvanu viņš bija pārsteigts, ne tikai par dāvanu, bet arī par to, ka es zināju kad tieši viņam ir dzimšanas diena. Piekariņu viņš pamanīja tikai pašā vakarā apskatot dāvanu vēlreiz. Nākamajā dienā teica, ka viņam ļoti patīkot.
Un pēc šī visa es jūtos ļoti apjukusi - nezinu , ko man darīt - atzīties viņam jūtās vai atstāt visu kā tas ir tagad. Man nav tik bail atzīties viņam, cik bail ir viņu pazaudēt, pazaudēt to kas starp mums ir tagad. Bail, ka viņa attieksme pret mani mainīsies.
Pirmo reizi kaut ko tādu jūtu, agrāk likās, ka tās ir muļķības, ka cilvēku var mīlēt par neko - bet tagad saprotu, ka tā tas ir, jo es mīlu viņu tāpēc, ka viņš ir manā dzīvē, dievinu viņa smieklus, balsi, smaidu, izskatu, pilnīgi visu viņā.
Kādreiz bija iztēlojusies savu ideālu, bet ieraugot viņu, sapratu, ka tieši viņš ir mans ideāls kaut gan bija pavisam pretējs visam ko biju iztēlojusies.
Viņš tik ļoti ir pacēlis manus standartus par to kādam jābūt vīrietim, ka tagad pat nevaru iedomāties nevienu citu, kurš kaut mazliet līdzinātos viņam.
Vēljoprojām runājot ar viņu cenšos skatīties viņam acīs, taču ne līdz galam sanāk, nevaru nenovēršoties uz viņu skatīties ilgi, jo tad šķiet ka pateikšu kaut ko par daudz vai iemīlēšos vēl vairāk.
Un tā vēljoprojām pusotru gadu vēlāk nevaru saņemties viņam atzīties savās jūtās. Visvairāk mani biedē neziņa, man tik ļoti gribētos zināt kad notiek viņa galvā. Biedē tas, kā strādāsim kopā, ja atzīšos in viņš mani atraidīs, zinot viņu, viņš to neizrādīs esot starp pārējiem kolēģiem, bet esot divatā nekas vairs nebūs kā agrāk.
Tiešām exmu apjukusi un nezinu, ko nozīmē šis viss no viņa puses un kā man tālāk rīkoties.
1
