Nepiedāvāšu kontaktus, bet tikai ieteikumu pirms palīdzības meklēšanas padomāt, kādā līmenī vēlies risināt šo problēmu (ja ir vēlme risināt, protams).
Vēršanās pie zīlniecēm varētu būt vairāk kā pasīvs solis (bet noteikti var sniegt mierinājumu, sajūtu, ka esi saprasta).
Par paaudžu nelaimēm nav vajadzīgas īpašas zināšanas, lai pateiktu, ka tie ir dzimtas “mantojumi”, kas ir ikvienai ģimenei, tik cik kādai smagāk, kādai ne tik ļoti. Ar “mantojumu” es nedomāju ne lāstus, ne karmas, bet gan dziļus psiholoģiskus un bieži neapzinātus mehānismus, kas darbojas dzimtas ietvaros. Ir jāiegulda paliels darbiņš, lai šos mehānismus saprastu un mainītu, kā arī jāsaprot, ka jāmainās pašam un jāmācās izkāpt ārā no pierastajiem uzvedības/domāšanas modeļiem.
Ja ir vēlme šīs lietas tiešām risināt, tad es zīlnieces vietā ieteiktu drīzāk kādu literatūru par tēmu un psihoterapiju.
208
