Darba kolēģi.

Arī esmu strādājusi ļoti sliktos kolektīvos. Problemātiskas bija ne tikai sievietes, bet arī vīrieši, ļoti neatbalstoši, tiku iemesta procesos - ej un dari. Ja nesanāk, tad pazemoja visas komandas un priekšnieka priekšā. Jutos no jauna kā vidusskolā. Ieteiktu tomēr nofokusēties un meklēt kaut ko citu, toksiska darba vide daudz ko ietekmē. Varbūt vari kaut ko padarīt savu, naudu var pelnīt ļoti dažādos veidos. Saprotu, ka tagad krīze, bet mentālā veselība ir pati svarīgākà.

Meklē citu darbu. Tu arī gribi pavadīt 10+ gadus tajā cietumā? Tas nav tā vērts. Kāda jēga, katru rītu celties ar riebuma sajūtu, ka jaiet uz to darbu?

Priekšnieks neko nedarīs. Ar šādām lietām vai nu jātiek pašai galā, vai jāiet prom no darba. Bet ja viena normāla, tad jau jūs esat 2 normālās pret 2 nenormālām. Tas pat nav tik slikti.

Sakostu zobus un uzreiz, kad būs iespēja, mainīt darbu.
Pirms kāda laika čīkstēju šeit par līdzīgu problēmu. Man gan kolēģes nebija tik agresīvas, bet attieksme arī nebija nekāda labā. Arī bija tikai sieviešu kolektīvs, kur notika klačošanās, aprunāšanas. Centos visu darīt pareizi, bet, protams, bija kļūdas, jo vēl tikai mācījos. Piemēram, ilgi taisīju vienu dokumentu, jo darīju to pirmo reizi, bet kolēģe pie sevis burkšķēja, ka tā nevar, ka jādara viss ātri nevis tā, ka visu dienu taisi vienu dokumentu. Protams, ka jādara viss ātri, par to nav runa, bet tiešām ir jāpārmet tas, ka darbu, ko daru pirmo reizi dzīvē un kur ir jābūt precīzam, jo ir jāievada dati, daru ilgi, kā arī izvēlējos nospiest ne to pogu programmā, ko parasti izmanto kolēģe, bet citu, kaut arī darbības būtība nemainās. Un bija citas situācijas, par kurām man bija "Nopietni? Vai tas ir normāli?". Nesaku, ka jauniņos ir jānēsā uz rokām, bet tomēr attieksmei jābūt normālai. Man riebās atmosfēra darbā, jo viena kolēģe nekad nepacēla balsi, bet varēja aizrādīt par kaut ko ar sarkasmu indīgā tonī, otra bija emocionāla, ātri varēja uzsprāgt, sākt lamāties trīsstāvīgajiem vārdiem pat sarunā ar priekšnieci, tāpēc vienmēr ar viņu vajadzēja runāt uzmanīgi un bija sajūta, ka staigā pa mīnu lauku, lai neizraisītu sprādzienu. Piemēram, vienreiz, kad bija atnākuši divi klienti vienlaicīgi, kuriem vajadzēja ātri palīdzēt, es apjuku un lūdzu palīdzību kolēģei, uz ko viņa atbildēja "Nē, tas ir tavs pienākums, es tavā vietā to nedarīšu" un vēl noskaitīja morāli abu klientu priekšā. Sajutos kā skolniece, kuru pazemo klases priekšā. Un visus aizrādījumus, kļūdas, sarunas dzirdēja gan priekšniece, gan pārējās kolēģes, jo bija atvērtā tipa ofiss.
Viņas arī tajā vietā strādā 10+ gadus, tāpēc ir izveidojies savs bariņš, klačošanās, aprunāšanas utt. Lai gan kontakts ar viņām izveidojās diezgan normāls, bet nevarēju iesaistīties pilnvērtīgi sarunās, jo gluži vienkārši sarunu tēmas mums atšķīrās. Mani neinteresē tēmas par to, kur kāda nopirka savu kleitu, kāpēc tajā dienā izvēlējās tādu lūpu krāsas toni, kādu krūzīti vakar nopirka, kā arī nepārtrauktie komplimenti viena otrai.
Noteikti ir cilvēki, kuriem šāds kolektīvs un darbs būtu pats labākais, bet ne man.
Neizturēju un atgriezos vecajā darbā. Nesaku, ka es esmu pati gudrākā, labākā, pārējiem nav tiesību aizrādīt man, jādanco apkārt, bet gluži vienkārši mēdz nesaskanēt domas ar citiem cilvēkiem, tāpēc nav jājūtas slikti par to. Līdz šim domāju, ka spēju sastrādāties ar jebkura rakstura cilvēku, bet izrādās, ka nē.
Domāju, ka spēšu paciest, pierast, samierināties, atrast kontaktu, bet ar katru dienu vairāk un vairāk riebās atrasties darbā. No rītiem negribējās nemaz celties no gultas, svētdienās visu laiku bija slikts garastāvoklis, jo domāju par to, ka rīt atkal jāiet uz darbu. Vienā dienā pamodos un sapratu, ka vairs nevaru un būs tikai sliktāk.
Nemoki sevi un savus nervus. Veselība ir svarīgāka. Pēc iespējas ātrāk meklē citu darbu.

1.) Vislabākais variants būtu mainīt darbu, ja vien tas nav tavs sapņu darbs, tad NEVIENS darbs uz pasaules nav tavas labsajūtas vērts. Iespējams, ka to var paciest kādu laiku, bet ilgtermiņā tas būs grūti.
2.) Ja mainīt darbu šobrīd nav variants, tad vienkārši saņemies, ej un dari. Ar laiku Tu apgūsi visus darbus un prasmes, kuras vajag un Tev no viņām nevajadzēs palīdzību. Uzliec viņām mīksto un kontaktējies ar normālo kolēģi. Gan jau mēģina uzkundzēties uz tava rēķina, lai justos pārākas un labākas - tie ir viņu pašu kompleksi un normāli cilvēki tā nedara. Dienas beigās Tu būsi padarījusi savu darbu esot normāls cilvēks un normāla kolēģe, ko nevar teikt par viņām.

Lasu, skatos, ka pārsvarā tie draņķīgie kolēģi ir tie, kuri strādā jau ilgus gadus kompānijā -nesaprotu kā? Ja cilvēks ir tik drausmīgs vai vadībā netiek iesniegtas sūdzības, izteikti komentāri par cilvēku tik ilgā laika posmā? Ja darbinieks var būt naidīgs pret saviem kolēģiem un nepārzina darba ētiku pat esot ar klientu, kā vispār tie cilvēki tik ilgi noturas darbā?

Man otrajā darba vietā līdzīgi, esmu tur tikai nepilnu laiku, bet tāpat visu laiku kaut kāda pasīvā agresija no meitenēm, kas jau ilgus gadus tur strādā. Pusi laika viss normāli, pārējā laikā besīgi vai vienkārši briesmas. Apvainošanās, klačošanās, dzēlīgas piezīmes. Ja man tas būtu pilnas slodzes darbs, tad noteikti nepaliktu tur strādāt.
Bet, man tā kā tev ir viena kolēģe, ar kuru viss ok un pie kuras var meklēt atbalstu, tas ļoti palīdz.
Varbūt pamēģini kādu brīdi iestrādāties, parunā vairāk ar to sakarīgo meiteni. Ja arī tur nekas nesanāk, tad vai nu jaunu darbu jāmeklē vai tiešām kā te jau teica - uzmet mīksto. Vienkārši dari savu darbu, maz runā, maz jautā, skaties kā viss turpināsies

keegan @ 26.09.2022 22:23

Lasu, skatos, ka pārsvarā tie draņķīgie kolēģi ir tie, kuri strādā jau ilgus gadus kompānijā -nesaprotu kā? Ja cilvēks ir tik drausmīgs vai vadībā netiek iesniegtas sūdzības, izteikti komentāri par cilvēku tik ilgā laika posmā? Ja darbinieks var būt naidīgs pret saviem kolēģiem un nepārzina darba ētiku pat esot ar klientu, kā vispār tie cilvēki tik ilgi noturas darbā?

Tie, kas ilgi strādā parasti vienkārši ir gandrīz vai neaizstājami. Viņi visu kontrolē un priekšnieks baidās kaut ko izjaut, sākt no jauna, meklēt kādu vietā. Un tad nu tās 10+ gadus strādājošās zosis to apzinās un izmanto :D

Es patreiz esmu liidzigaaa situacijaa.
Bet man darbaa ir tikai viena kolège ar ko man jàstradaaa kopīgà maiņā. 2-3 dienas viņa nostrādā un tad ir cita kolēģe ( ar kuru sastradaajos ljooti labi) . Man darba grafiks ir 5 darba dienas nedēļā… un brīžiem jau piektdienā esmu izsmelta , jo tā kolēģe ir “izsūkusi” mani.
Mums pārsvaraa ir kaadi siiki kašķi par darba lietām.
Es tur strādaju gandrīz gadu ( savukart viņa ir lišķiiga priekšniekiem. Un taapec miilja visiem)
Pirms manis , viņai bija cita koleege , kas ilgstoši tagad atrodas slimības lapā ( jau gandriiz gadu) un ar viņu bija viņai tik labas “padrugas” attieciibas. Tieši taapec viņa nespeej pierast un pieņemt to, ka tagad ir savaadaak un , ka man arī ir ko pateikt pretii , kas man nepatīk darba procesā, kas kā labāk butu. Jo mums abaam ir tiešie darba pienakumi, jastradaaa kopīgi.
Beīžiem eju uz darbu un jau zinu , ka šodien ir “viņas” maiņa , man jau stress sākas.. Neesam mēs arī vienā vecuma kategorijā, bet es nekad neesmu šķirojusi , ka taapec man otrs mazaaak patiktu.

Jūtu līdzi. Jebkuram Tava vieta būtu grūti. Tā nav Tava vaina.
Labā zina - ar ilgāku laiku sākotnēji sliktas kolēģu attiecības var uzlaboties. Zinu, šim ir grūti noticēt, bet tā notiek!
Es strādāju kolektīva kur sieviešu ir vairāk, bet attiecības ir fantastiskas. Tāpēc nevajag vainot tikai dzimumu.

Renaate301 @ 26.09.2022 22:55

Jūtu līdzi. Jebkuram Tava vieta būtu grūti. Tā nav Tava vaina.
Labā zina - ar ilgāku laiku sākotnēji sliktas kolēģu attiecības var uzlaboties. Zinu, šim ir grūti noticēt, bet tā notiek!
Es strādāju kolektīva kur sieviešu ir vairāk, bet attiecības ir fantastiskas. Tāpēc nevajag vainot tikai dzimumu.

Man laikam neticās, ka šajā situācijā attiecības var uzlaboties, kāpēc lai kaut kas mainītos no veco kolēģu puses

Raksti, ka nekad nav paticis sieviešu kolektīvs-Varbūt jau uzreiz sevi noskaņoji uz to pašu sliktāko pirms vispār viss ir tiešām slikti?
3 dienas tikai darbā un jau šādas problēmas.
Ja pats darbs patīk un šī ir tā galvenā problēma, es noteikti darbu nemainītu.
Es teiktu visām ko es domāju, atgādinātu kaut vai 100 reizes, ka esmu tikko sākusi strādāt un ka es mācos, pieprasītu priekšniekam, lai iedot kolēģi kas veic apmācības.
Un ja godīgi tā bija kļūda iet sūdzēties priekšniekam, ja būtu acīs kolēģiem pateikusi, tad vismaz iegūtu lielāku respektu.
Īsumā-saki ko domā, dari savu darbu ar atdevi un dot viņām laiku ar Tevi aprast.

Kateviet @ 27.09.2022 00:00

Raksti, ka nekad nav paticis sieviešu kolektīvs-Varbūt jau uzreiz sevi noskaņoji uz to pašu sliktāko pirms vispār viss ir tiešām slikti?
3 dienas tikai darbā un jau šādas problēmas.
Ja pats darbs patīk un šī ir tā galvenā problēma, es noteikti darbu nemainītu.
Es teiktu visām ko es domāju, atgādinātu kaut vai 100 reizes, ka esmu tikko sākusi strādāt un ka es mācos, pieprasītu priekšniekam, lai iedot kolēģi kas veic apmācības.
Un ja godīgi tā bija kļūda iet sūdzēties priekšniekam, ja būtu acīs kolēģiem pateikusi, tad vismaz iegūtu lielāku respektu.
Īsumā-saki ko domā, dari savu darbu ar atdevi un dot viņām laiku ar Tevi aprast.

Personības ir dažādas, citiem var nebūt tik viegli visu tā uzreiz teikt un parādīt savu nostāju. Tas būtu tikai normāli, protams, visu teikt uzreiz acīs un turēt stingru mugurkaulu, bet ir cilvēki, kam tas vienkārši apēdīs visus nervus un būs viss slikti.
Ja autore tā var, tad ļoti labi, es nevarētu :D Ne tad, kad tikko esmu sākusi strādāt un nevienu vispār nepazīstu, gribētos būt mazam, neitrālam un cerēt, ka citi vnk būs laipni

Es dalos ar savu pieredzi, man ir bijis, ka vienu reizi izdevās atrast kontaktu ar kolēģi ar kuru sākotnēji kontakts nebija labs.

Bet kāpēc cilvēki tā izturas? Bail no konkurences? Izēdīs vienu, tāpat vietā būs cits. Personīga nepatika? Neko darīt, visi nebūs ideāli. Nav pacietības mācīt jauniņo? Kādam tāpat tas būs jādara, turklāt jo ātrāk, jo labāk un vieglāk būs visiem. Kļūdās visi. No savas pieredzes, cik esmu mācījusi kolēģiem kaut ko, cilvēcīgi gribas palīdzēt tikt galā ar pienākumiem un nedrošību, tāpēc neizprotu tādas izturēšanās iemeslus.

Lula @ 26.09.2022 22:36

Tie, kas ilgi strādā parasti vienkārši ir gandrīz vai neaizstājami. Viņi visu kontrolē un priekšnieks baidās kaut ko izjaut, sākt no jauna, meklēt kādu vietā. Un tad nu tās 10+ gadus strādājošās zosis to apzinās un izmanto :D

Pilnībā piekrītu šim komentāram!

Man patīk strīdi un kašķi.
Man ir tikai tāds kolektīvs, kur katru dienu tas notiek.
Esmu ar dzīvi apmierināta.

EE @ 27.09.2022 09:09

Man patīk strīdi un kašķi.
Man ir tikai tāds kolektīvs, kur katru dienu tas notiek.
Esmu ar dzīvi apmierināta.

Te ir atbilde uz daudziem šejienes jautājumiem 😀

Tāda ceļa negriešana.
Dzēlīgas piezīmes.
Man patīk tas viss.

nu, varu padalīties tikai savā pieredzē. Es nomainīju pašu pretīgāko čūsku kolektīvu valsts iestādē uz privāto sektoru un nu bija ļoti grūti. Sākot ar to, ka viss priekš manis bija pilnīgi jauns, es vispār nesapratu ko es daru sākumā :D un mans kolēģis un tiešais "priekšnieks" ļoti vēsi un reizēm riebīgi pret mani izturējās. arī maz skaidroja, jo daudz darba un nebija laika baigi ar mani ņemties. mani tā kā pameta zem vilciena un bija pašai jātiek galā. lieki piebilst, ka tikai nedēļu kopš uzsāku darbu nostrādāju klātienē - pēc tam covid, mājsēdes, viss caur telefonu, lēni un sarežģīti :D ļoti daudz raudāju tualetē ( :D ) psihoju, teicu vīram, ka iešu prom. bet kaut kā, jo vairāk iestrādājos, jo vairāk sāku saprast ko es daru, jo labākas attiecības man palika ar manu kolēģi. starpcitu, pirms manis kādi 10 cilvēki "nepiedzīvojas" un ātri aizlaidās. nu jau divus gadus esam nešķirams tandēms, ļoti labi izturamies viens pret otru, plānojam kaut kad drīzumā uzsākt savu lietu šajā pašā sfērā kurā strādājam tagad. viņš vienmēr man izsit labākos komandējumus, algu, piemaksas utt. :D ar šo es vēlos pateikt - varbūt drusku jāparvar ir tas sākums, iestrādāsies, pieradīsi un viss būs Tev ok :)