Vai esat mainījušas profesiju?

27 gados sapratu, ka gribu mainīt, iestājos maģistratūrā, 30 gados pabeidzu. 31 gada vecumā uzsāku darbu jaunajā profesijā. Bet neesmu aizgājusi no vecas un šobrīd apvienoju abus darbus, labāki ienākumi un interesantāka ikdiena. Es satraucos kad sāku pārmaiņu procesu, patiesība tagad liekas chill un tas ir diezgan normāli to darīt neatkarīgi no vecuma. Tas viss tikai bagātinās Tavu pieredzi. Iesaku but drosmīgai.

5 gadus strādāju ofisa darbu, jomā kuru apguvu augstskolā. Laikam ejot uz priekšu, atradu savu īsto aicinājumu, kas ir pilnīgi nesaistīts ar manu biroja darbu. Sapratu, ka gribu to darīt visu savu mūžu. Iestājos kursos (laikam gadi 26 bija) mācījos pa vakariem, pēc darba. Pabeidzu, no sākuma apvienoju abus darbus - ofisu un jauno nodarbošanos (tas bija finanšu dēļ, jo sākumā nepelnīju daudz jaunajā profesijā), tad pārgāju pavisam uz savu sirdslietu 28 gados.

Nav gluži tik ekstrēms stāsts, bet man ir savs uzņēmums kura sākumā vairākkārt mēģināju strādāt kā darbinieks ofisā, kafejnīcā, bet beigās tomēr saņēmos to visu atmest un kārtīgi pievērsties savai lietai. Bija grūti un vēljoprojām mēdz būt grūti, bet esmu laimīga, lai gan stresaina, bet uz parastu darbu vairs negribētu iet atpakaļ

Iegūstu vienu profesiju (pēdējais studiju gads) un jau domāju pēc tam izmācīties nākamo (nozares var sasaistīt), tagad 27. Pirms tam darba un izglītības ziņā neko svarīgu nedarīju, strādāju parastos darbos, vairākas reizes mainīju. Tagad esmu sapratusi aptuveni kādā virzienā gribu iet, citiem varbūt pielec ātrāk, bet galvenais ir nebaidīties sākt kaut ko mainīt.

Man arī ir ļoti liela vēlme ko mainīt savā pašreizējā darba dzīvē, bet nav ne jausmas ko un kā darīt. Šobrīd strādāju algotu biroja darbu, kurš man nepatīk, daru to tikai naudas dēļ. Man biroja darbs šķiet pārāk vienmuļš, esmu domājusi, ka varētu uzsākt ko savu, bet pagaidām nav ideju tieši ko. Lasu dažādus iedvesmas stāstus, kur sievietes kaut šeit pat Latvijā ir saņēmušās un mainījušas savu dzīvi, to dzīvojot vairāk sev, strādājot darbu, kas patīk. Bet pie šī brīža apstākļiem iet prom no darba un mesties nezināmajā būtu neprāts.

Strādāju biroja darbu, šobrīd apgūstu paralēli sev interesējošās lietas, tiecos uz absolūtu brīvību. Gribu iet prom no darba beidzot. Cik var sevi mocīt, esmu morāli nogurusi.

10 gadus nostrādāju viesmīlības nozarē. Pašlaik man ir 32 un esmu nolēmusi mainīt darbības sfēru. Ir, protams, bailes kā sanāks, bet ja nemēģināšu, tad nekad neuzzināšu. Esmu atradusi jaunu darbu, priekšā daudz nezināmā, redzēs kā viss izvērtīsies. Paralēli studēju kursos, jo uzskatu, ka nepieciešama nemitīga pašattīztība un jaunu zināšanu ieguve.

Es arī kādu laiku esmu domājusi, ka gribu ko mainīt. Jau studējot pēdējā gadā sapratu, ka nav mans, bet pabeidzu, jo tik daudz jau bija izdarīts. Tagad jau vairākus gadus strādāju jomā, kuru izmācījos augstskolā, bet ar katru dienu arvien vairāk nogurstu. Pārāk liela atbildība, stresains darbs, nejūtos īsti laimīga. Varētu kaut ko mainīt, bet mazliet bail. Ir vairākas idejas, ko varētu darīt, taču reizēm domāju, vai tiešām tik daudz pūles tajā visā ieliku, lai pēctam to visu atmestu un pārietu uz kaut ko mazāk atalgotu. Vēl baidos par to kas sagaida nākotnē, jo lielas krīzes gadījumā tās jomas, kas man ir prātā, noteikti nebūtu pieprasītas.