šodien tik nesen man gadījās nejaušs piedzīvojums par ko jau esmu reiz rakstījusi forumā, bet šodien tas notika reālajā dzīvē arī ar mani. bijām ar draudzeni devušās uz latgali un Jēkabpilī esot kebabnīcā viens džeks atnāca ar ziedu un pasniedza man, sakot, ka tas ir man (..) uz ko es apmulsusi noreaģēju neveikli un tomēr pateicos, paralēli pajautājot kam par godu? kāpēc? vai tā ir kāda zibakcija? (zinu mazliet stulbi iznāca) un viņš arī sakautrējies, varēja to satraukumu just, viņš vienkārši teica, ka tas ir tāpat, lai būtu jauks un izdevies vakars, lai biežāk smaidītu un tvertu katru mirkli dzīvē.
Mazliet parunājam, viņš iedeva savu numuru un te sākas problēma. Es neesmu no tām, kas diži tic attāluma attiecībām un es to viņam nepateicu. Protams es jau runāju aizsapņojoties tālā nākotnē, bet varēja just ka puisis ir nopietns, gribēja iepazīties, bet... taaaas attālums mani biedē un vienkārši čatoties bez nākotnes mērķa/vīzijas neredzu jēgu.
Tas būtu nesmuki, ja es viņam nerakstītu? jo man ir viņa numurs,bet viņam mana nav.
draudzene saka,lai piespēlēju kādai brīvajai draudzenei no savām paziņām,bet tas skan laikam neprātīgi un tizli. jūsu domas, kā jūs rīkotos?
33
