Noteikti ir cilvēki, kuriem ir bijusi līdzīga situācija, tāpēc ceru, ka kāda spēs padalīties ar padomu. :)
Jau kādus pāris gadus, varbūt vairāk ir sajūta, ka esmu pazaudējusi sevi. Ja agrāk biju cilvēks, kurš ar prieku visur iesaistījās, jebkurā brīdī biju gatava pasākt jaunas lietas, priecājos par tikšanos un iepazīšanos ar jauniem cilvēkiem, ikdienā biju aktīva un enerģiska, tad tagad vairs tā nav. Esmu pārvērtusies par nezinu ko - ikdienā esmu kļuvusi par kaut kādu pelēku mākoni, kuru maz kas iepriecina, nav enerģijas veikt pat vienkāršas darbības, grūti saņemties pat vienkāršiem darboņiem. Dzīvē viss ir forši, nav liela iemesla uztraukumiem un stresam. Jā, tagad ir jaunas vēsmas un iespējas dzīvē, par kurām, protams, ir satraukums, jo jaunais ir jaunais, tā tomēr ir izkāpšana no komforta zonas, bet par to priecājos un tā tam arī vajadzētu būt. Bet vairs neprotu priecāties par sīkumiem, piemēram, par to, cik laukā ir skaists laiks, kā viss plaukst un zeļ. Agrāk tas mani tiešām varēja iepriecināt, bet tagad praktiski vienmēr ir vienaldzība, vienkārši paskatos un aizmirstu. Arī ikdienišķi sīkumi, piemēram, kāds jauns pirkums mani vairs īsti neiepriecina, ir vienaldzības sajūta. Esmu kļuvusi par kaut kādu robotu, kurš ikdienas pienākumus veic lielākoties tāpēc, ka vajag. Arī lietas, kurām vajadzētu radīt spilgtas emocijas, piemēram, drauga apskāviens, atzīšanās mīlestībā manī neraisa šīs spilgtās izjūtas, lai arī agrāk tas būtu citādi. Sajūta, ka manas emocijas un izjūtas ir notrulinājušās, katru dienu dzīvoju tāpēc, ka vajag. Gribas atgūt spēju priecāties gan par sīkumiem, gan arī par lielākām lietām, izjust, ka katra diena ir ar saviem foršajiem notikumiem, spilgta.
Visu laiku esmu iegrimusi savās domās, domāju par visu ko, esmu kļuvusi viegli aizkaitināma, bieži par kaut ko uztraucos, kā rezultātā cieš apkārtējie cilvēki, jo īpaši attiecības ar vīrieti, jo savu uztraukumus un noskaņojumu mēdzu uzgāzt viņam un sadusmoties uz viņu, kaut arī viņš neko sliktu nav izdarījis. Ar prātu saprotu, ka vajag savaldīties, bet tas neizdodas.
Ja vēl līdz jūnijam bija diezgan saspringts režīms, jo strādāju un studēju, tad bija skaidrs, ka atpūtas trūkums un stress darīja savu, bet tagad studijas ir pabeigtas, režīms ir brīvāks, bet stress un tukšuma sajūta ikdienā ir kļuvusi saasinātāka.
Pat ar draugiem un citiem cilvēkiem esmu pasākusi kontaktēties mazāk, ne ar vienu negribas runāt, sarakstīties. Ja agrāk bieži biju priecīga ar citiem parunāties, aiziet kaut kur, tad tagad pārsvarā visi mani draugi dod ziņu pirmie, es praktiski nekad to nedaru, kā arī uz viņu ziņām varu atbildēt tikai pēc vairākām dienām, jo gluži vienkārši nav vēlmes runāt. Paldies viņiem, ka spēj to saprast.
Esmu arī iegrimusi kompleksos un zemā pašvērtējumā, ko cenšos labot, bet sanāk ne visai.
Kā atgūt agrāko sevi, atgriezt prieku dzīvot, enerģiju, lai kaut ko darītu, aizdzīt tukšumu? Kādai ir bijis līdzīgi?
Protams, esmu pateicīga par to, kas ir, bet gribu iemācīties pa īstam priecāties par to. Agrāk, kad citi sūdzējās par to, ka ir grūti priecāties, saņemties kaut ko darīt, tad domāju, ka cilvēki ir vāji, kāpēc nevar gluži vienkārši saņemties, bet tagad saprotu, cik tas ir grūti.
1318
