Situācija smaga un vismaz pēc aprakstītā nešķiet glābjama, jo iztrūkst svarīgākā - vīrieša vēlmes to darīt vai pat līdzīga redzējuma, ka problēmas būtu. Un nevēlēšanās ieklausīties savā partnerī, kurš uz tām problēmām norāda. Ķekša pēc kopā dzīvot, jo tā pieņemts un tak bērni... nu cilvēks tomēr ir cilvēks, arī ar emocionālām vajadzībām.
Es teiktu - no tavas puses pēdējā nopietnā saruna pa punktiem. Ka vēlies arī sieva-vīrs attiecībās, kas nav tikai intīmā dzīve, bet arī kvalitatīvi kopīgi pavadīts laiks. Pirms bērniem taču kaut kā veltījāt laiku tikai sev?
Bērnu atņemšana - tas tāds izplatītais drauds, bet nu, bērnus 100% tev nevarēs atņemt, ja vien neesi nopietnā bāriņtiesas redzeslokā. Kamēr ir BKA, domāju, ir pat īstais laiks pacelt asti. Māmiņalga kā ienākumi, dzīvesvieta ar mazu bērnu jānodrošina kaut vai sociālajiem, ja pati uz sitiena nevari atļauties individuāli īri. Ja vēl kredīts uz viņa vārda ņemts, vnk mūc neatskatoties, nevis vēl iesaisties ģimenes budžetā, kurš oficiāli nekad nekļūs tavējais, jo tak turklāt vēl neprec! Domāju, viņam tādēļ arī pakaļa deg tevi paturēt, jo, lai vai cik ir tavs finansiālais ieguldījums kopējā maciņā, tas ir atspaids viņam...
Uj, par kredītu es to pati izdomāju, rakstījusi neesi. Īpašums iegādāts uz abu vārda? Uzreiz? Vai tomēr kredītā?